Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Karulas nacionālā parka lielākais ezers - 2,8 km garš, līdz 1 km plats. Ezera ziemeļaustrumu krastā atrodas parka apmeklētāju centrs. 5,5 m dziļais ezers ir gan zivīm, gan nostāstiem bagāta vieta. Ezera un tuvākās apkārtnes iepazīšanas nolūkā ir izveidota 3,5 km garā Ehijerva taka (Ähijärve teerada). Tās sākums atrodas pie iepriekš minētā apmeklētāju centra, kur izveidota atpūtas vieta un atraktīvs bērnu spēļu laukums. Taka sākumā ved gar ezera krastu, nelieliem mitrājiem un meža ceļiem, kas izmantoti iepriekšējos gadsimtos.

Atrodas Pastaros – ap 2,5 km no Preiļu – Viļānu ceļa, apkaimes augstākajā vietā ar skaistu Latgales augstienes ainavu. Holandiešu tipa vējdzirnavas (grozāms vējtveres mehānisms) celtas 1902. g. un tajās daļēji saglabājies un rekonstruēts vēsturiskais mehānisms. 2012. gadā ir atjaunoti vējdzirnavu spārni. Tās var aplūkot arī no iekšpuses, iepriekš piesakoties.

Teritorija ziemeļrietumos un rietumos no Skrundas – t.s. Skrundas dīķi, kas ir nozīmīga ūdensputnu atpūtas vieta migrāciju laikā, kā arī ligzdošanas vieta. Dīķos ligzdo ziemeļu gulbji, bet kā barošanās vietu iecienījuši jūras ērgļi u.c. piekūnveidīgo un tārtiņveidīgo putnu sugas. Potenciāla putnu vērošanas vieta, lai gan nav labiekārtota šādam nolūkam.

Vecročupe iztek no Vaides dīķa, kas radīts mākslīgi, aizsprostojot Vaides un Kukšupes grāvjus. To padomju laikā īstenoja meža apsaimniekotāji ar mērķi – audzēt zivis un izveidot rekreatīvu teritoriju. Pie Vaides dīķa izveidota atpūtas vieta (koka lapene), uzstādīts informācijas stends. Vaides dīķa ziemeļu krastā atrodas 1928. g. izveidotie Vaides kapi, kuros redzami interesanti koka krusti.

Atrodas Lielvārdes parkā pie Rumbiņas ietekas Daugavā. Līdzīgi kā citur, arī šeit 13. gs. pirmajā pusē bīskapa pili cēla nodedzinātās lībiešu koka pils vietā. Mūra pili nopostīja Livonijas kara laikā - 1577. g. Tikai 1987. g. notika drupu konservācija. Lielvārdes parka veidošanu uzsāka 19. gs. beigās Lielvārdes muižas barona Artura fon Vulfa vadībā. Sagaidot eposa „Lāčplēsis” simtgadi tajā izvietoja sešpadsmit no ozolkoka veidotas skulptūras (t.s. Skulptūru dārzs) (autori V. Ansavs, P. Mellis, Ē. Delpers, A. Dauvarte). Aiz pilsdrupām Daugavas krastā ir stāva krauja ar dolomīta iežuatsegumu. Līdz HES ūdenskrātuvei var nokļūt pa kāpnēm. Lielvārdes muižas pils līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.