Akmensraga tāpat kā Kolkasraga apkaime jau kopš seniem laikiem ir bijusi zināma kā kuģotājiem bīstama vieta, jo te atrodas viena no lielākajām Latvijas piekrastes kuģu kapsētām. Bīstamības fakts slēpjas apstāklī, ka Akmensraga apkārtnē mainās krasta virziens un jūrā iestiepjas akmeņaini sēkļi. Pirmo signāluguni Akmensragā iededza 1879. g., bet 10 gadus vēlāk uzcēla 28 m augstu koka bāku. 1911. g. uzcēla mūra bāku, kuru sagrāva 1. pasaules kara laikā – 1916. g. Mūsdienās redzamā (augstums 37,5 m, uzbūvēta 1921. g.). Padomju laikā visas bākas bija militāri – stratēģiski objekti un šeit strādāja hidrogrāfiskais dienests un jūras novērošanas punkts. Bākas apkārtnē - mežā vēl joprojām redzamas bijušās padomju armijas ēku drupas. Apskatāma no iekšpuses.

Naissāre ir viena no Igaunijas mazajām salām, kas periodā no II Pasaules kara beigām līdz 1993. gadam atradās Padomju armijas pārziņā. Savulaik - slepens padomju militārais objekts.

Interešu objekti uz salas ir pastaigu takas, sugām bagātā daba, šaursliežu dzelzceļš, cara laika lielgabalu baterijas un jau minētās armijas jūras mīnu rūpnīca.

No Tallinas uz Naissāri kursē kuģītis “Monica”.

Viesu māja Sila ezera krastā. Vasaras māja, atsevišķā ēkā pirts un atpūtas telpa ar kamīnu. Pirts mājā - kamīnistaba, pirts, duša,  2-vietīga guļamistaba. Vasaras mājā - viena istaba ar 2 atsevišķām gultām, sausā tualete. Makšķerēšanas iespējas, laivas, ugunskura un telšu vietas.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Viena no retajām vietām Latvijā (sk. arī Nīcas īvju audzi), kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja. Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju).

Saimniecības pamatnodarbošanās ir tulpju audzēšana, kolekcijā ir gandrīz 400 dažādu tulpju sīpoli. Pavasarī notiek Tulpju svētki, bet rudenī iegādei pieejami tulpju sīpoli. Neliels dzīvnieku dārzs - ponijs, kaziņas, truši. Kūku, kliņģeru, pīrādziņu un citu gardumu cepšana.

Neticami! Tā saka tie, kuri Ziemeļigaunijas dižāko akmeņu apzināšanu ir sākuši ar šo ledāja atnesto gigantu! Jāņa – Toma akmens kopā ar vēl diviem milžiem - Tammispeas akmeni (Tammispea kivi) un Ehalkivi (atrodas netālu no Kundas) pretendē uz Baltijas augstāko dižakmeņu (augstums sasniedz gandrīz 8 m) godu! Kaut arī pēc tilpuma (274 m3) tas ierindojas tikai Igaunijas lielāko akmeņu saraksta 14. vietā, arī pārējie izmēri (garums: 13,9, platums – 7,3 m, apkārtmērs – 35 m) ir gana iespaidīgi. Jāņa – Toma akmens ir meklējams Kasispeas (Kasispea) ciemā, neliela kadiķu lauka malā.

Atrodas Bauskas centrā, Kalna iela 6. Muzeja piedāvājumā ir ekspozīcija „Bauska laikā un cilvēki Bauskā 20 gs., pastaiga un atraktīvs piedzīvojums”.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.