Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.

Pateicoties saimnieku rūpēm, ir saglabātas vēsturiskās vējdzirnavas (no 1885. g.) un to mehānisms. Dzirnavu ēkā piedāvā ekskursiju ar vietējā ražojuma konditorijas gardumu un lauku maizes degustāciju.

Īsts Latgles ābolu sidrs no Malnavas muižas.

Vēsture
Sidrs tiek darīts Malnavas muižas vēsturiskajā šmakovkas dedzinātavā (1827. g.), kur muižas laikos gatavots Latgales tradicionālais  stiprais dzēriens šmakovka. 

Āboli
Āboli sidram tiek ievākti muižas vecajā ābeļdārzā.

Sidrs
Ražo sauso un pussaldo sidru "Malnovys uobuļu sidrs", ābolu kalvadosu un šmakovku.

Apmeklētājiem
Ekskursijas ar gidu un stāstiem par to, kā Malnvā top īsts stiprais, tradicionālais latgaliešu dzēriens šmakovka un sidrs no vietējiem āboliem. Dzērienu degustācija ar uzkodām. Malnavas muiža zināma kā Vērmahta karaspēka grupas "Ziemeļi" štābs 2. pasaules kara laikā, ko 941. gada 21. jūlijā apmeklējis Nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers. Muižas parkā apskatāmi divi dzelzsbetona bunkuri kā šīs tikšanās vieta.

Kur iegādāties
Dzērienus iespējams iegādāties uz vietas.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

Picērija atrodas Kuldīgā netālu no pilsētas vēsturiskā centra.

Stender’s picērijas jaukā, mājīgā vidē piedāvā īpašās Stender’s picas, kuras ir pagatavotas ievērojot senās picas cepēju tradīcijas apvienojot ar mūsdienu labākajām atziņām. Bez šaubām neiztikt bez pankūkām un podiņiem, kā arī otrajiem ēdieniem.

Kafejnīca "Dzirnas" atrodas Gaigalavas centrā – bijušajā kolhoza administratīvā centra ēkā. Ēdiena gatavošanā izmanto produktus no savas un citām lauku saimniecībām.

Latviešu virtuve: Pupu zupa ar grūbām, skābu kāpostu zupa, zirņu zupa, galda biešu lapu zupa, skābeņu zupa, zivju zupa no līņa vai karpas, ceptas ribiņas, cepetis, viltotais zaķis, krāsnī cepta karpa, kaltētas zivis, biezpiena krēms ar ķīseli, cepti āboli ar vaniļas mērci, pītās ruletes, žāvēti augļi un cidoniju sukādes.

Īpašais ēdiens: Pupu pankūkas.

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.

Jauka atpūta lauku mājā, kura atrodas 2 km no Aizkraukles pilsētas un 1,5 km no Aizkraukles dzelzceļa stacijas. Atpūtas komplekss ir piemērots atpūtai divatā vai draugu pulkā, līdz 25 cilvēku kompānijai.

Brīvdienu mājā nakšņošanai ir paredzētas trīs atsevišķas istabiņas, kurās ir divvietīgās gultas. Var izmitināt līdz 16 cilvēkiem, uzklājot papildvietas.

Atsevišķā ēkā ir viesību zāle ar pirti un kublu. Ir arī melnā pirts. Teritorijā ir telšu un treileru vietas. Aktīvai atpūtai ir velosipēdu noma, nūjošana, zirgu izjādes, zirglietu muzejs un mini zoodārzs. 

Atrodas Jaunpiebalgas centrā. Tās celtniecības būvdarbus laikā no 1801. - 1804. g. vadīja Cēsu būvmeistars Fridrihs Veits. Dievnama altāra centrā atrodas glezna “Kristus pie krusta” (19. gs. otrā puse). Zvans liets 1895. g., bet ērģeles tapušas 1914. g. Baznīcas ieejas priekšā paceļas 1930. g. atklātais piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem (tēlnieks K. Zāle, arhitekts A. Birzenieks). Pavisam nesen ir pabeigti baznīcas fasādes restaurācijas darbi, un šobrīd notiek dievnama interjera restaurācija, tādēļ tas apskatāms tikai no ārpuses.