Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, izstāžu zāles

Biržu muiža, no kuras izauga MADONA

Ir vietas, kuru latviskais un savulaik it svarīgais vāciskais nosaukums atšķīries. Tā arī muižu pie nelielās Madonas upītes (Lisas pieteka, kas sākas no Madonas ezera) latvieši pirms 1920.gadiem biežāk sauca par Biržiem, vācu un arī krievu valodā līdz XX gadsimta sākumam rakstīja Modonen. Tāds vārds lietots arī J. Ulriha 1691.gadā darinātajā plānā, bet tā kā blakus iezīmēta Modon Uppe, jāpieņem, ka vietvārdu teicis kāds latviešu tautības cilvēks. Muiža nebija liela, iepirkšanas laikā 1870. gados pie tās skaitījās 28 zemnieku sētas ziemeļos un ziemeļaustrumos no muižas centra. Arī pašas muižas ēkas nebija pārlieku iespaidīgas. Kopš 1815. gada MADONA piederēja baronu Vulfu dzimtai, kas par savu galveno mitekli izvēlējās Cesvaini, kur arī cēla greznākas būves.

Gadsimtu mijā nepilnu kilometru no muižas iekārtota Madonas stacija pie jaunveidojamās Stukmaņu (Pļaviņu) – Vecgulbenes – Alūksnes – Valkas šaursliežu dzelzceļa līnijas. Ap to laiku muižas īpašnieks sāka iznomāt amatniekiem un tirgotājiem nelielus gruntsgabalus apbūvei, vēlēja arī par savu naudu celt vairākas ēkas, kurās vēlāk izīrēja telpas dažādām administratīvām iestādēm, arī viesnīcai, zirgu pastam un veikalam. Tā nu šeit iekārtojās vairāki Cēsu apriņķa pārvaldes ierēdņi. Nozīme apdzīvotās vietas attīstībā bija 1908. gadā izveidotajai Biržu Izglītības biedrības sieviešu ģimnāzijai – pirmajai vidusskolai Latvijas teritorijā ārpus pilsētām.
Latvijas agrārreformas gaitā kādreizējo muižas pārvaldnieka māju atvēlēja rajona veterinārārsta mītnei, ielas pretējā pusē upītes stāvkrastā paredzēja vietu vidusskolas jaunbūvei. 1921.gadā kā patstāvīga administratīva vienība izveidots Madonas miests. Agrākajās muižas centra zemēs notika strauja privātmāju celtniecība. Pirmo Madonas apbūves plānu 1923.gadā izstrādāja Zemkopības ministrijas dienestā esošais arhitekts Arnolds Maidels. Rudenī miesta domē apstiprināti pirmie ielu nosaukumi, no Rīgas ielas kalnā uz muižu aizgāja Biržu iela. 1925.gada pavasarī no Cēsu un Valkas apriņķu dienvidu daļām izveidoja Madonas apriņķi, radās jaunu iestāžu telpu nepieciešamība. Savukārt nākošā gada jūnijā (1926. gadā) Madonai piešķirtas pilsētas tiesības. Pilsēta jau izgāja ārpus kādreizējā Biržu muižas centra teritorijas, tai pievienotas apkārtnes zemnieku zemes. Daļu muižas saimniecības ēku nojauca vidusskolas un pēc tam arī pamatskolas celtniecības gaitā. Uz kādreizējo ūdensdzirnavu pamatiem 1933.gadā uzcēla slimnīcu (tagad bibliotēka un muzeja krātuve). Pie agrākās klēts 1984.gadā piebūvēja muzeja izstāžu zāles.
Šobrīd par bijušo Biržu muižu var uzzināt Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Bijušās muižas klēts 1984. gadā ar jaunu piebūvi pārbūvēta par muzeja izstāžu zālēm, bet muzeja apkārtnē atrodas daļa no vēl saglabātajām muižas ēkām.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš, 01.12.2016

Stāstā iesaistītie tūrisma objekti
	Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, izstāžu zāles	Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās.
5 dienas	Gaismas ceļš	Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad. Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.