Baltijas ceļš

Cēsu pilsēta - Latvijas karoga tapšanas un pieaugšanas stāstu lieciniece

Apmeklējot vēl aizvien varenās Cēsu Viduslaiku pilsdrupas, nav grūti iztēloties ainu, ko apraksta “Atskaņu hronikas” autors pirms vairākiem gadsimtiem: “1279 no Cēsīm Rīgā atnācis bij brālis kāds un atvedis simt zemessargu sevim līdz, lai zemgaļus tie sakaut līdz. To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir paties.”

Cik bieži latviešu priekšteči karogu izmantojuši un cik ilgi pazinuši sarkanbaltsarkanās krāsas, vēstures dokumenti klusē. Tomēr zinām, ka līdz 19.gadsimta vidum nu jau par vienu veselu izveidojusies latviešu tauta šīs krāsas bija piemirsusi. Tas ir laiks, kad latvieši mostas – Tērbatas universitātē kādas istabiņas durvis rotā uzraksts “Latvietis”, citā studenti aizrautīgi pēta savas saknes un varbūt tieši tur latvieši pirmo reizi izlasīja senās Atskaņu hronikas rindas par cēsnieku karogu, lai nekad tās neaizmirstu...
Latviešu studenti nekavējās sarkanbaltsarkanās krāsas ieviest savos studentu korporāciju karogos, tās atradīsim arī pirmo dziesmu svētku karogā, pēcāk pirmo latviešu strēlnieku bataljonu karogos. Atskaņu hronikā pieminētās karoga krāsas iedvesmo arī Valmieras skolotāju Jāni Lapiņu izveidot pirmo versiju karogam, kas apvienotu visus latviešus. 1921.gadā hronikā aprakstītos notikumus pie Cēsu viduslaiku pils daudzina arī Latvijas Republikas Saeimā, un tā top par pamatu mūsu valsts karoga apstiprināšanai.

Cēsu Vēstures un Mākslas muzejs, 09.11.2016

Stāstā iesaistītie tūrisma objekti
5 dienas	Baltijas ceļš	Baltijas ceļš bija unikāla akcija ne vien Baltijas, bet visas Eiropas un pat pasaules mērogā. Nekad vēl nebija bijis tā, ka triju valstu iedzīvotāji vienotos dzīvā dalībnieku ķēdē, kura savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiskais notikums noritēja 1989. gada 23. augusta vakarā, tas vienoja apmēram 2 miljonus cilvēku. Tā mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt 50 gadus vecus notikumus – Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanu. Tā rezultātā divas tā laika lielvaras - Vācija un PSRS pārdalīja ietekmes sfēras Eiropā pirms kārtējā pasaules kara, bet Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību. Apmēram 600 km garā dalībnieku ķēde Latvijā iezīmēja Baltijas ceļu no Bauskas līdz Rīgai, tālāk uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un Rūjienu. Vēsturiski šāds ceļš izmantots un bijis zināms jau 14. - 15.gs. un pat agrāk. Par to liecina varenais Mežotnes pilskalns un sena ostas vieta pie tā. Bauskas pils bijusi svarīgs cietoksnis Livonijas laikos un vēlāk viena no Kurzemes hercoga rezidencēm. Sigulda bijusi ne vien labi nocietināta vieta Gaujas krastā ar trim mūra pilīm tuvumā, bet arī kūrorts veselības uzlabošanai. Līgatne zīmīga ar savu vēsturisko industriālo mantojumu papīrfabrikas veidā. Āraiši – atkal viens sens tirdzniecības ceļu krustpunkts ar ezersalas pili, senu baznīcu, pilsdrupām un slavenām vējdzirnavām. Cēsis kā viena no Vidzemes vēsturiskajām pērlēm ar vecpilsētu, veco un jauno pili, majestātiskiem Gaujas senlejas skatiem pie Ērgļu klintīm. Valmiera ar Sīmaņa baznīcu, Dāliņa stadionu, sava teātra auru un augstskolas jaunību. Pieminot Rūjienu, interesanti, ka K. Zemdegas veidotais piemineklis Tālavas taurētājam, kurš uzstādīts 1937. gadā, pieminot Rūjienas atbrīvošanu, veiksmīgi pārdzīvojis visus pēckara gadus. Tajā iekaltie veltījuma vārdi Taurētājam bija mirt, tomēr latvji ziņu dzird sasaucas ar Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā.