Industriālais mantojums

Ķeguma hidroelektrostacija – sākums mērķtiecīgi iecerētai valsts vienotai elektroapgādei. Ķeguma HES ir lielākā un modernākā hidrotehniskā būve Baltijas reģionā 20. gadsimta 1. pusē. Tās celtniecībā (1936 – 1939) strādā vairāk nekā 4000 Latvijas iedzīvotāju. Pirmo hidroagregātu iedarbina 1939. gada 15. oktobrī un ieslēdz elektrolīniju Ķegums-Rīga. Projektā paredzēti četri hidroagregāti ar kopējo jaudu 70 MW. No 1975. gada līdz 1979. gadam norit Ķeguma HES paplašināšana, tiek izbūvēta jaunu ražotne – Ķeguma HES-2 Daugavas kreisajā krastā. Stacijas jauda palielinās līdz 260 MW.

Enerģētikas muzejs atrodas Daugavas kreisajā krastā Ķeguma HES teritorijā. Muzejā ikviens interesents – no zinātkāra bērna līdz nozares ekspertam – var smelties jaunas zināšanas par Latvijas enerģētikas vēsturi un attīstību.

Muzeja darba laiks: otrd. – sest. 9.00 – 17.00

Lūdzam pieteikties vismaz 2 dienas pirms plānotā apmeklējuma!

Kuģīša piestātne atrodas Ostas ielas malā, kur tai piekļaujas Tirgus iela. „Hercogs Jēkabs” ekskursantus izvizina 45 minūšu garā braucienā (no maija – oktobrim) pa Ventas grīvu, piedāvājot aplūkot Ventspils ostas un vecpilsētas ainavas no citiem skatu punktiem.

Meklējams pie Pāvilostas tilta pār Saku (Meža iela). Te apskatāms 2005. g. restaurētais un uz postamentiem novietotais Pāvilostas zvejnieku kuģis, ar kādu tie zvejoja pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Šāda tipa kuģus būvēja Vācijas Demokrātiskajā republikā.

Baltijā lielākās HES celtniecību uzsāka 1961. g., bet pabeidza 1966. g. Tajā uzstādīto 10 hidroagregātu projektētā jauda bija 825 MW. Pļaviņu HES tiek uzskatīta par unikālu, jo pirmoreiz HES būvniecības praksē tā konstrukcija tika balstīta uz mālsmilts un smilšmālu gruntīm ar maksimālo spiedienaugstumu - 40 m! Pļaviņu HES ēka ir apvienota ar ūdens pārgāzi, zem kuras atrodas Latvijas garākais tunelis - Enerģētiķu iela. 20. gs. deviņdesmitajos gados Pļaviņu HES rekonstruēja un tagad tās jauda ir sasniegusi 870 MW. Apmeklētāji var iepazīt mašīnzāli, skatu laukumus un HES maketu.

Nepilnus 3 km garais tirdzniecības kanāls padomju laikā bija slēgtā zona ar pierobežas režīma statusu. Liepājas osta bija pazīstama jau 14. gadsimtā. 17. gs. beigās šeit izraka kanālu, kas savienoja Liepājas ezeru ar jūru – tagadējo Tirdzniecības kanālu. Tas beidzas ar Ziemas ostu un diviem moliem, no kuriem Dienvidu mols ir iecienīta pastaigu un makšķerēšanas vieta. Tirdzniecības kanāla dienvidu daļā stiepjas Promenāde, kuras malā ir apskatāms Dzintara pulkstenis. Tirdzniecības kanāla un Liepājas ezera savienojuma vieta ir Latvijas mērogā izcila ziemojošo putnu vērošanas vieta. Liepājas ezers ir dabas liegums, kas iekļauts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu.

Interesantā būve, kurai Baltijas valstīs grūti atrast līdzinieku, ir meklējama 2 km ziemeļaustrumos no Kirblas (Kirbla). 307,8 m garo arkveida tiltu pāri Kazari upei (Kasari jõgi) uzcēla 1904. g. deviņu mēnešu laikā. Tajā brīdī to uzskatīja par Eiropas garāko šāda tipa dzelzsbetona tiltu. Tagad to var šķērsot tikai ar kājām vai ar divriteni. Tumšajā diennakts laikā tilts ir skaisti izgaismots! Tā ievērojamais garums ir skaidrojams ar apstākli, ka pavasara palos Kazari palienes applūst lielās platībā.

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)

Siernīca jeb pulksteņu tornis (to sauca pēc apaļajā jumta logā iebūvētā pulksteņa), atrodas pie Naukšēnu muižas ieejas vārtiem. Astoņstūru mūra ēka ir segta ar kupolveida jumtu, kas noklāts ar skārdu. Pulksteņtornim ir divi stāvi. Otrais stāvs ir labi vēdināms ar nelieliem iegareniem lodziņiem, kas atrodas visās ēkas šķautnēs. Siernīcu varam apskatīt jau ap 1800. gadu zīmētajā J.K. Broces attēlā. Pēc tā noprotams, ka savu sākotnējo veidolu ēka nav zaudējusi līdz pat šodienai. Padomju laikā torņa stāvoklis pasliktinājās - pie tā piebūvēja šķūni un izlauzta lielu vārtu ailu. 2002. gadā izstrādāja un dzīvē īstenoja siernīcas torņa renovācijas projektu (arh. I. Maurāne). Iekštelpās ir saglabājies vēsturiskais ķieģeļu klons un kāpnes uz otro stāvu. Siernīcā izvietoti etnogrāfiski priekšmeti un šodien tas ir viens no Naukšēnu muižas tūrisma apskates objektiem.