Eiropas kultūras mantojuma dienas arī Īdeņā
08/31/2012
Viens no Eiropas Kultūras mantojuma dienu pasākumiem tiek organizēts arī zvejnieku ciemā „Īdeņa”, Nagļu pag., Rēzeknes nov. Šeit visas dienas garumā bagātīgs pasākumu klāsts: Profesora A.Vaska stāstījums par Īdeņas senvēsturi un tās pētniecību, kā arī Padomju 50. - 60. gadu kinohronikas kadru videoprojecēšana, kas atspoguļo Lubāna ezera dambju būvniecību, Ornitologa Andra Avotiņa (juniora) lekcija par Lubāna ezera apkārtnē sastopamo ūdensputnu daudzveidību, Īdeņas zvejniecības un kulinārais mantojums. No drošiem avotiem zinām, ka plānots gatavot arī meža pīļu sautējumu un vārīt zivju zupu. Tas viss un vēl vairāk 8. Septembrī, no 12.00 – 18.00 zvejnieku ciemā „Īdeņi”
Grūti iedomāties citu vietu Latgalē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā kultūrvēsturisko vērtību un dabas bagātību koncentrācija būtu lielāka nekā Īdeņā. Tās nosaukums kā tiek uzskatīts cēlies no latgaliskā vārda iudiņi (ūdeņi).
Īdeņa atrodas Lubāna ezera DA krastā uz pussalas – uz paugura, kas paceļas virs Lubāna zemienes. Tā ietilpst teritorijā, kas vēsturiski saistīta ar Latvijas un arī visas Austrumbaltijas teritorijas apdzīvotības pirmsākumiem jau no akmens laikmeta. Ciema teritorijā atrodas arheoloģiskais piemineklis „Īdeņu pilskalns un senkapi (Kara kapi)”, datējams ar dzelzs laikmetu, kā arī Brikuļu pilskalns, kas, kā liecina arheoloģiskā izpēte, bijis apdzīvots divos periodos: pirmais attiecināms uz agro metālu periodu un otrais – uz dzelzs laikmetu. Apkārtnē ir virkne mazāk apzinātu senvietu, kas liecina par ciema teritorijas apdzīvotību vēlākos periodos.
Kādreiz gandrīz nepieejamā sala, ko ik gadu no ārpasaules noslēdza plašās teritorijās applūstošie Lubāna ezera palu ūdeņi un purvi, kopš 20.gs. 30. gadiem ir bijusi pakļauta cilvēka centieniem to apdzīvot – izbūvējot dambjus ezera ūdeņu savaldīšanai un ceļus, cenšoties ieviest rūpniecisko zveju u.tml. Tomēr Īdeņa ir saglabājusi savdabību. Tā izpaužas ciema apbūves izvietojumā, kas nav kā ierasts Latgalē gar ceļu malu, bet gan gar ezera seno stāvkrastu, jo satiksmei un zvejai galvenokārt izmantotas laivas. Saglabājušās vēsturiskās apbūves īpatnības – saimniecības ēkas izvietojot pret ūdens klaju, to vējiem pakļautajās fasādēs, neparedzot logus vai durvis, tādejādi nodrošinoties pret siltuma zudumiem, niedru jumta segumi u.tml.
Īdeņā apskatāma arī 19.gs. 90. gadu beigās būvētā Īdeņas Sv.Krusta Romas katoļu kapela, kas sākotnēji izmantota kā kapliča, bet šobrīd veic arī dievnama funkcijas. Tajā esošie mākslas priekšmeti – gleznas, kokgriezumi – ir atzinīgi vērtējams sava laika tradicionālo celtniecības paņēmienu un vietējo būvamatnieku veikums.
Gadsimtiem ilgā, nosacītā savrupība vērojama arī vietējo iedzīvotāju raksturā, kur ir gan latgaliešu sirsnība, gan vēlme pēc zināmas neatkarības un spēcīga identificēšanās ar dzimto vietu. Padomju gados, atsaucoties uz Padomju Savienības 15 republiku skaitu, vietējie iedzīvotāji jokojot sevi dēvēja par 16.republikas pārstāvjiem. Šobrīd Īdeņas ciems tiek dēvēts par vienīgo zvejniekciemu Latgalē. Vietējie iedzīvotāji ir pārmantojuši un saglabājuši vēsturisko pamatnodarbošanos – tradicionālo zveju ar tīkliem.
Foto no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīva.
