Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

The Suiti are a community with among the most colourful and unique cultural traditions in Kurzeme and Latvia.  This was confirmed on October 1, 2009, when the cultural territory of the Suiti was included in the UNESCO list of global intangible cultural heritage, thus indicating that the traditions must be preserved.  The Suiti territory is also on the list of folk traditions that is part of the Latvian Cultural Canon.  Manifestations of this intangible cultural heritage include traditional festivals, habits, oral traditions, traditional singing and musical skills, folk costumes and culinary traditions.  Since 2009, the Suiti community has been undergoing a renaissance, with people actively working to restore traditions and ensure their sustainability and promotion at the local, national and international level.  The survival of the cultural territory is in the hands of the Suiti themselves, and this is closely linked to the practices and the creativity of community representatives.  The Suiti believe the development of tourism in their area to be of great importance in this.  This means emphasising a niche in cultural tourism that is based on the broader promotion of the unique cultural heritage of the Suiti.

Akmensraga tāpat kā Kolkasraga apkaime jau kopš seniem laikiem ir bijusi zināma kā kuģotājiem bīstama vieta, jo te atrodas viena no lielākajām Latvijas piekrastes kuģu kapsētām. Bīstamības fakts slēpjas apstāklī, ka Akmensraga apkārtnē mainās krasta virziens un jūrā iestiepjas akmeņaini sēkļi. Pirmo signāluguni Akmensragā iededza 1879. g., bet 10 gadus vēlāk uzcēla 28 m augstu koka bāku. 1911. g. uzcēla mūra bāku, kuru sagrāva 1. pasaules kara laikā – 1916. g. Mūsdienās redzamā (augstums 37,5 m, uzbūvēta 1921. g.). Padomju laikā visas bākas bija militāri – stratēģiski objekti un šeit strādāja hidrogrāfiskais dienests un jūras novērošanas punkts. Bākas apkārtnē - mežā vēl joprojām redzamas bijušās padomju armijas ēku drupas. Apskatāma no iekšpuses.

Pareizticība Traķu apkārtnē „ienāca” jau Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina (Gediminas) valdīšanas laikā (1316. – 1341.). Līdz 18. gs. beigām no astoņām pareizticīgo baznīcām Traķos nebija saglabājusies neviena, tādēļ pareizticīgo draudze 1863. g. uzcēla jaunu baznīcu, kas saglabājusies līdz mūsdienām un apskatāma Vitauta ielā (Vytauto gatve) 32.

The ancient Dviete river valley information centre “Gulbji” is one of the most important information facilities in the nature park and is housed in a single family farm that is 100 years old and is typical of the historical region of Selonia. Visitors can study an exhibition that is dedicated to the park, buy products from local craftspeople and farmers, and enjoy a beverage that is made from the distillation of beaver glands. To the North and East of “Gulbji” is the Putnu island paddock (250 ha) with livestock adapted to life in the wild – Konik horses and Highlander cows. There’s a bird watching tower on the shore of Lake Skuķi, which is 500 m away.

Atrodas pilsētas centrā – Tukuma ledus halles ēkas otrajā stāvā. Piedāvā maltītes visām ēdienreizēm, klāj galdus pasākumiem, īrē telpas dažādiem pasākumiem.

This location is important in terms of Latvia’s history, because during the 12th and 13th century, this was the administrative and spiritual centre of the Lettigalian tribe, with the ruler of Jersika being Visvaldis.  The castle stood on the shore of the Daugava at a height of 18 m, and this was a mighty castle hill.  The flat part of the hill measured 100 x 75 m, and it was surrounded by a barrier and a defensive wall made of logs.  People entered the castle via guarded gates beyond which there were residential and household buildings, as well as a small church.  Archaeologists have found the remnants of log buildings, as well as many antiquities from the 10th to the 13th century that speak to extensive trade relations with other parts of Europe, including ancient Russia.  In 1209, the forces of Bishop Albert fooled the people in the castle and sacked it and the ancient town that was around it.  Visvaldis’ family was taken hostage, and so the Lettigalian ruler was forced to become a vassal of the bishop.  The castle hill is privately owned, so please contact the owner before planning a visit.

Daugavas aizsargdambju būvniecību Jēkabpilī uzsāka pēc 1981. gada lielajiem paliem, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko - 6,3 m atzīmi un pakāpās līdz rādījumam „8,7 metri”. Šo plūdu laikā puse pilsētas klāja Daugavas ūdeņi. 2011. gada vasarā notika plašāki dambja atjaunošanas un labiekārtošanas darbi. Pie tā uzstādīja laternas, soliņus, izveidoja pastaigu promenādi un piemiņas zīmi Daugavas kreisajā krastā, kas parāda maksimālo plūdu līmeni. Uz aizsargdambja Daugavas labajā krastā ir izvietoti informatīvie stendi, kur var uzzināt daudz interesantus faktus par pilsētas vēsturi. Dambji ir piemērota vieta, kur fotografēt vai gleznot pilsētas ainavas.