Valmiera ist in den historischen Quellen zum ersten Mal 1323 erwähnt worden. Bis zum 13. Jh. gehörte diese Ortschaft zu dem von den Letgallen bewohnten Land Tālava. Mit dem Bau der mittelalterlichen Burg wurde am Anfang des 13. Jhs. begonnen, aber um 1283 wurde zwischen den Flüssen Gauja und Rāte eine Kirche gebaut. Die wirtschaftliche Entwicklung der Ortschaft hat die Nähe der Handelswege von Pleskau und Dorpat-Novgorod gefördert. Vom 14. bis 16. Jh. gehörte Valmiera zur Hanse. Die Stadt hat sehr stark unter den Kriegen, Seuchen und Bränden zwischen dem 16. bis 18. Jh. gelitten. In der zweiten Hälfte des 19. Jhs. begann die Stadt wieder wirtschaftlich aufzublühen. Die Entwicklung förderte auch die im Jahr 1866 gebaute Brücke aus Holz über den Fluss Gauja und die im Jahr 1899 eröffnete Eisenbahnlinie Riga-Pleskau. Im Jahr 1944 wurde das historische Zentrum der Stadt zerstört. In den Nachkriegsjahren haben in der Stadt große Industrieunternehmen gearbeitet, z.B., Glasfaserunternehmen (arbeitet noch heute). Heute ist Valmiera das Wirtschafts-, Bildungs- und Sportzentrum der Region Vidzeme.

Kafejnīca "Pie Jančuka" atrodas Līgatnes kultūras nama ēkas pagrabstāvā. Vasarās pie Līgatnes upītes izveidota vasaras terase.

Latviešu virtuve: Siļķe, aukstā zupa, kupāti, cūkgaļas kotletes, mednieku desiņas, cūkgaļas ribiņas, pankūkas ar biezpienu, kartupeļu pankūkas.

Īpašais ēdiens: Cūkgaļas karbonāde „Pie Jančuka”.

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.

RADADA ir radošā darbnīca, kura ierīkota senā ugunsdzēsēju depo. Audumu apdrukas ar saviem orģināliem zīmējumiem rokas sietspiedes tehnikā. Apdrukā apģērbu ar rakstiem un simboliem, kas simbolizē Latvijas dabu, latviešus un to spēku.

Podnieks piedāvā plašu darbošanās klāstu – darbnīcas apskati, māla trauku virpošanu, zīmēšanu, bungu un leļļu taisīšanu. Tapušo darbu iegāde. Demonstrē bungu spēli.

Žiļu ģimenes saimniecību izveidoja, uztur un par to rūpējas viena ģimene. Ziņkārīgie atpūtnieki pastaigas laikā var redzēt, kā izskatās baltie pāvi, fazāni, pīles, vistas, poniji, „Šarolē” šķirnes franču liellopi, Lietuvas baltās genofonda cūkas.

No Vilsandi bākas un tai tuvākās apkaimes ir labi saskatāmas leģendārās Vaikas salas. Tām ir piešķirts rezervāta statuss, tādēļ salas var apskatīt tikai no attāluma. Mazākā no saliņām - Kullipank ir tikai pārdesmit metrus diametrā. Tā ir jūras ūdeņu izrobots zemas un asas dolomīta klints fragments, kas klāts ar oļiem, nelieliem laukakmeņiem un kādu atsevišķi stāvošu lakstaugu. Domājams, ka vētru laikā tā pazūd zem jūras ūdens. Savukārt, Alumine Vaigas – Apakšējā Vaikas sala ir lielākā no sešām salām. Šīs salas diametrs ir ~ 150 m un tā paceļas vismaz kādus divus metrus virs jūras līmeņa. Uz salas ir bagātīga veģetācija un pat kāds zems krūms salas centrā. Redzami arī metru augsti atsegumi. Uz salas vēl joprojām atrodas 20. gs. sākumā celto „putnu māju” paliekas, kas bija domātas ligzdojošo putnu piesaistīšanai.

Eduarda Veidenbauma (1867 - 1892) memoriālais muzejs 1959. g. tika izveidots „Kalāču” mājās, kur no piecu gadu vecuma dzīvoja latviešu dzejnieks un tulkotājs. Blakus muzejam uzcelta izstāžu zāle, kurā tiek organizētas tematiskas izstādes. Muzeja dārzā 1961. g. atklāts tēlnieka Laimoņa Blumberga E. Veidenbaumam veltītais piemineklis. Turpat ir saglabājusies klētiņa, kurā E. Veidenbaums dzīvojis vasaru laikā. Dzejnieku apglabāja Liepas kapos.

Amatnieks strādā svēpētās (melnās) keramikas tehnikā. Aicina apmeklētājus uz cepļa atvēršanu, radošajām darbnīcām, piedāvā keramikas izstrādājumu pasūtīšanu un iegādi.