The present wooden church on the hill was built in 1947 but today it has been restored. Currently, the deanery of Rezekne is located there. Every day you can see it from the outside. Until 1960, in Dukstigals there were two congregations: White Dukstigals (Šadurska) and Black Dukstigal (Slobodska). In White Dukstigals, the church was built in 1775. In 1960, during the time of the Soviet power, the church was violently demolished, despite the fact that it was an architectural monument and the oldest wooden church in Latgale-367years old! The "excuse" was the explanation that one congregation must not have two churches.

The attractive potter is a member of the “Potter School,” and he uses knowledge from his ancestors. The “Malny Wylky” workshop offers a look at traditional pottery work, including a foot-powered potter’s wheel and a firing pit that uses firewood and the smoke technique. You can examine and purchase the finished products. Vēsma, in turn, is an oil painter and will demonstrate her artworks.

Netālu no augstākā Latgales augstienes paugura – Lielā Liepukalna atrodas zemnieku saimniecība, kuras darbnīcā amatnieks Jānis Kuzminskis taisa mūsdienīgas ģitāras u.c. mūzikas instrumentus. Apmeklētāji var iepazīt Jāņa veidoto ekspozīciju, vērot amatnieka darbošanos, pasūtīt sev jaunu instrumentu, kā arī muzicēt pie bagātīgajā kolekcijā savāktajiem instrumentiem. Saimniece stāsta par Latgales kulinārā mantojuma ēdieniem un rāda, kā gatavo gulbešnīkus.

1,8 km garā taka atrodas neparastā vietā – uz Cirīša ezera salas. Tās galvenās vērtības ir augu valsts un dzeņveidīgo putnu daudzveidība. Viens no apskates objektiem ir Upurkalns – sens pilskalns. Taka labiekārtota, izveidoti informācijas stendi, atpūtas vieta. Lai nokļūtu uz salas, no vietējiem jānomā laiva, vai jādodas ar savējo. Atrodas dabas parkā „Cirīša ezers”.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Found in the northern part of Cesvaine, the church was built of fieldstones in the Neo-Gothic style in 1879 by the architect Paul Max Bertschy.  The church was restored in 1929 and again in the early 1990s.  The altar painting, “Christ on the Cross” (1923) is by Jēkabs Bīne.

2023. gadā Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Baltu piens” (LPKS ) iegādājās SIA “Elpa” piena ražotni Kazdangā ar mērķi pārstrādāt vietējo zemnieku saražoto pienu garšīgos un veselīgos produktos. LPKS “Baltu piens” ir otrās pakāpes kooperatīvs, kurā ir apvienojušies 9 piensaimnieku kooperatīvi.

Sieri
Sortimentā ietilpst Kazdangas siers ar dillēm, ķimeņu siers, siers – pikantais un siers – veģetārais, kā arī citi piena produkti, piemēram, skābais krējums un biezpiens.

Kā top siers
Siers top no augstvērtīga, vietējo Latvijas zemnieku saražotā piena. Ražotne pieder pašiem piena lopkopjiem (vairāk nekā 500 saimniecībām). Par ražošanas procesa vadību un tradīciju saglabāšanu rūpējas ražošanas vadītājs Ritvars Roga un viņa komanda.

Apmeklētājiem
Produkciju var iepazīt, nogaršot un iegādāties dažādos reģionālajos pasākumos un svētkos.

Kur iegādāties sierus
Produkciju var iegādāties “Top!” veikalos Kurzemē, Liepājas Pētertirgū, visos vietēja mēroga tirdziņos, kā arī “Mego” tīkla veikalos, “Abrands” veikalu  tīklā un Valkas piena produktu bāzē. 

Saimniecība specializējas kazas piena produktu apstrādē, pieejami dažāda veida svaigie sieri, piens, kefīrs, biezpiens, fetas siers, krēmsiers.

This section of the Forest Trail leads through the entire Gauja National Park and gives an opportunity to see all the most beautiful places and sights of this national park of more than 100 km. Gauja National Park is the oldest and largest national park in Latvia. The ancient valley of the River Gauja is the deepest river valley in the Baltic states. The banks of the River Gauja reveal colourful sandstone outcrops, which are reflected in the water. The sights are most wonderful in springtime, when bird cherry trees are in full bloom, and in autumn, as the trees turn red and yellow. The ancient valley of the River Gauja has a distinctive terrain relief that can fluctuate by up to 80 m. The largest part of the road leads through forest paths, along the river, and exits the woods in Līgatne and Sigulda.

Almost half of the park is covered by forest. Gauja National Park is known for the great diversity of specially protected forests, featuring herbaceous spruce forests, slope and ravine forests, as well as mixed broadleaf forests.

Reinis Kaudzīte, co-author of the first Latvian novel “Times of the Land-Surveyors” (“Mērnieku laiki”) stayed in Pēterupe Village from 1913. 
In 1913 R. Kaudzīte bought a small property (currently No. 17 School Street), where he spent the last years of his life along with the lady of the house Karlīna Damroze. After the death of R. Kaudzīte, Karlīne – the well-known and respected midwife – continued to run the household. During Soviet times, the house was converted into a residential building. The neighbouring garden-house also acquired the status of a one-room flat, which in 11 August 1991 was turned into the Public Museum of Saulkrasti History. In 2008 the basic idea of the museum was changed and the house underwent redecoration. Now the museum is dedicated to the life of Reinis Kaudzīte in Pēterupe. The exhibition consists of furniture, crockery, household items, tools, photographs and other items of the early 20th century contributed by Saulkrasti residents. 
“Neighbour’s bench” and a signpost with references to places where the writer once travelled to are located in the garden by the building.