Ziemeļos no Andrupenes lauku sētas muzeja dziļā starppauguru ieplakā ir iegūlis nelielais (130 m garš, 120 m plats) Andrupenes purvs – augstā tipa purvs ar klaju centrālo daļu. Ieplakas nogāzes klāj baltalkšņu audzes. Rāznas nacionālā parka administrācija 2009. gadā atjaunoja Andrupenes pamatskolas izveidoto purva mācību taku, izveidojot kāpnes, skatu platformu, dēļu laipas un informācijas stendus.

Restorāns piedāvā garšīgus ēdienus, gatavotus no vietējo zemnieku labumiem, nepiespiestā atmosfērā. Ēdienkarte ir bagāta ne tikai ar gaļas un zivju ēdieniem, bet arī ar plašu veģetāro ēdienu klāstu.

Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, jeb Molotova—Ribentropa paktu, Latviju iekļauj PSRS interešu sfērā un jau 1939.gada oktobrī tiek parakstīts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“, t.s. Bāzu līgums. Bāzu līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā. Krasta aizsardzības baterijas gar Kurzemes piekrasti, tai skaitā Ventspilī, arī ir viena no minētajām militārajām bāzēm, kas tika izveidota savstarpējās draudzības rezultātā.

1939. gada novembrī Ventspilī ieradās Padomju armijas 35. inženieru un celtnieku bataljons. Cilvēki izvietojās teltīs pilsētas Dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības celtniecībai, kurā ietilpst četras B-13 tipa lielgabalu pozīcijas. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. 1941. gada 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas pretuguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā arī bija pirmā šīs baterijas kauja. 28. jūnija rītā, pēc saņemtās  pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un kareivji pameta pilsētu.

Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā esošais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atjaunots 2020.gadā "Militārais mantojums" (Interreg Est-Lat156) projekta ietvaros. 

Meklējams pie Pāvilostas tilta pār Saku (Meža iela). Te apskatāms 2005. g. restaurētais un uz postamentiem novietotais Pāvilostas zvejnieku kuģis, ar kādu tie zvejoja pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Šāda tipa kuģus būvēja Vācijas Demokrātiskajā republikā.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Mūsdienās redzamā vēsturiskā apbūve ap veco Tirgus laukumu ir veidojusies pēc 1881. g. ugunsgrēka. Kandavai raksturīgo pilsētvidi veido sētas ar saimniecības ēkām, noslēgtiem pagalmiem, caurbrauktuvēm un laukakmeņu mūriem. Tas aplūkojams Talsu un Sabiles ielās. Latvijas ainavai neierasta ir arī Lielā iela. Bruņinieku pilskalna piekājē ir apskatāms nesen (2010. g.) izveidotais Livonijas ordeņa pils makets.

Cafe Vizbuļi atrodas Bērzciemā, Engures novadā, apmeklētājiem piedāvā nobaudīt gardu maltīti, svaigi ceptas smalkmaizītes, izbaudīt Bērzciema jūru, atpūsties un relaksēties. Ziemas sezonā kafejnīca atvērta tikai nedēļas nogalē, vasaras sezonā - katru dienu, ir āra terase.

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

Tihuse saimniecībā Muhu salā nodarbojas ar zirgu audzēšanu, kur piedāvā arī autentisku ēdienu, turklāt tiem, kas cieš no dažādām pārtikas nepanesībām, tiks piedāvāti īpaši ēdieni. Ļoti iecienītas ir izjādes ar zirgiem, pēc kura seko pikniks. Kā īpašu gardumu piedāvājam lēcu kūciņas.

Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas.