Kaut arī no 104 ciema mājām 1. pasaules karā nopostīja 97, 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Lapmežciems ātri „atkopās", un tajā darbojies viens no Latvijas piekrastes spēcīgākajiem zvejnieku kooperatīviem. Padomju laikā te izveidoja vienu no lielākajiem zvejniecības kolhoziem – „Selga", kura korpusi ir redzami pie Siliņupes ietekas. Šodien Lapmežciems ir iecienīts vasarnīcu rajons, atpūtas un peldvieta. Kā interesants zvejniecības vēstures piemineklis ir apskatāms Lapmežciema sedums - kādreizējā zvejas laivu piestātne, kur zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja inventāru. Starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu 3. – 2. g.t. pr. Kr. atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts piemiņas akmens. Šī ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Daļa no atradumiem ir apskatāma Lapmežciema muzejā, kur izveidota novadpētnieciska ekspozīcija un savākti materiāli par somu jēgeru cīņām Klapkalnciema apkārtnē.

Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas.

Labumu bode ir ģimenes uzņēmums - veikaliņš Ikšķilē, kur iespējams iegādāties Latvijas mazo ražotāju un amatnieku radītos produktus. Veikalu ir iemīļojuši ne tikai Ikšķiles un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, bet arī pircēji no Rīgas, Ķekavas, Ogres un citām pilsētām, tāpēc izveidots arī internetveikals.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.

Darbnīcā ražo visu saimniecībā nepieciešamo – solus, galdus, pakaramos, virtuves piederumus, pirts baļļas, mucas, lieliskus suvenīrus no koka u.c. Darbus var iegādāties, kā arī veikt savu pasūtījumu. Ekskursijas. Skalu grozu pīšanas demonstrēšana, var mācīties paši pīt grozus, iepriekš piesakoties.

1339. g. Livonijas ordeņa mestrs (no 1328. – 1340.) Eberhards fon Monheims pašu zemgaļu 1286. g. nodedzinātās pils vietā uzceļ jaunu - mūra pili. To sešus gadus vēlāk nodedzināja lietuviešu karaspēks. Pili gan atjaunoja Kurzemes hercoga Ketlera valdīšanas laikā, taču Ziemeļu kara laikā - 1701. g. to atkal noposta zviedru karapulki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai no laukakmeņiem celtās pils sienas atliekas.

Viens no retajiem brīvdabas objektiem, kas liecina par pasaules mērogā unikālo Baltijas ceļu, kur rokās un vienā ķēdē sadevās trīs valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji. Piemineklis atrodas pie bijušā Unguriņu robežas pārejas punkta pie Latvijas – Igaunijas robežas. Uzstādīts 2009. gada 23. augustā, Baltijas ceļa 20. gadadienā. To veidojis metālmākslinieks Andris Dukurs.

Vilsandi bāka sāka darboties 1809. g. Ja uzmanīgi palūkojas uz torņa, labi redzams, ka tas ir vairākas reizes paaugstināts. Tagadējās bākas augstums ir 37 m, bet gaismas elements atrodas 40 metrus virs jūras līmeņa. Bāka ar apkārtējām ēkām ir apskatāma tikai no ārpuses. Ja pa Vilsandi arhipelāgu ceļo ar jūras laivu vai citu peldlīdzekli, tad bāka kalpo kā ļoti labs orientieris daudzo salu, līču un pussalu labirintā. No bākas redzama jūras krastā uzceltā glābšanas stacija. Pateicoties tai, Vilsandi ūdeņos izglābti 29 cilvēki, 2 suņi un 1 kaķis. Tā stāsta vietējie.