Lībiskais līdzās / Līvõvīţli kilgsõ jeb Ceļojums pa Lībiešu krastu
Lībieši jeb līvi, arī, kā paši saka - jūrmalnieki (rāndalist), zvejnieki (kalāmīed), tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te, iespējams, dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Lai gan vēsturiskie notikumi šai vienai no mazākajām Eiropas tautām ir bijuši postoši, tai tomēr izdevies saglabāt savu kultūrvēsturisko mantojumu, valodu un atšķirīgo etnisko identitāti.
VALODA
Līvu valoda, atšķirībā no latviešu valodas, kas ietilpst indoeiropiešu valodu saimē, pieder somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodām. Te ietilpst arī igauņu, votu, somu, ižoru, karēļu un vepsu valoda. Attālākas ir ugru grupas valodas – ungāru, hantu, mansu.
Vairs tikai daži desmiti cilvēku šodien spēj sarunāties lībiski, tomēr līvu valoda ir nozīmīga Eiropas nemateriālā mantojuma daļa. Gadu tūkstošiem līdzās dzīvojot, lībiešu un latviešu valoda ir savstarpēji ietekmējusies, un senajās līvu dzīvesvietās šodien ļaudis runā latviešu valodas lībiskajos dialektos.
VĒSTURE
Lībiešu vēsture rāda, ka tauta spēj saglabāties pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Pārdzīvoti vikingu sirojumi, kolonizācija, asimilācija, kari, okupācija, staļinisma genocīds, deportācijas .... . Pēc 2.pasaules kara sakarā ar PSRS varas pierobežas zonas izveidošanu, lībieši zaudēja pēdējos priekšnoteikumus normālai dzīvei – īpašumu tiesības uz savu zemi un zvejas vietām, līdz ar to arī tradicionālo dzīvesveidu. Okupācijas laika izolācija no ārpasaules paradoksālā kārtā gan saglabāja daudzmaz neskartas lībiskā mantojuma materiālās un telpiskās liecības, taču piespieda aiziet pašus cilvēkus – kultūras tradīciju nesējus.
MŪSDIENĀS
Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos un lībiskajā izloksnē, folkloras ansambļu un koru dziesmās, ciešā sadarbībā ar brāļu tautām, vietējos ēdienos, jūrnieku un zvejnieku prasmēs, tautastērpos un svētkos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā!
Biedrība “Līvu (lībiešu) savienība “Līvod Īt”” (dibināta 1923.g.) aktīvi darbojas, lai veicinātu lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu, vēstures un tradīciju apzināšanu, popularizēšanu un uzturētu sakarus ar citām somugru tautām.
CEĻOTĀJIEM
Ceļotājam šodien ir iespēja pakāpties Šlīteres vai Ovīšu bākā un palūkoties uz Līvu krastu un nacionālā parka teritoriju līdz pat Kolkasragam un pāri jūrai redzamo Sāmsalu. Kādreiz grūti pārvaramie Undžavas biezie meži atdalīja piekrastes lībiešus no kalna arājiem Dundagas pacēlumā. Teiku apvītā dabiskā robežšķirtne – Zilo kalnu kāple jeb Baltijas Ledus ezera senkrasts, kas atdala piejūras līdzenumu no Dundagas pacēluma, šodien ir viena no dabas daudzveidībā izcilākajām teritorijām Baltijas piekrastē. Šlīterē izveidots dabas izglītības centrs, bet pati bāka šodien kalpo tikai tūristiem. Kājnieki un velobraucēji var baudīt dabu tiem īpaši pielāgotās takās un maršrutos. Laivotāji iecienījuši Irbes upes līkumoto plūdumu.
Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, paviesoties līvu centros un līdz ar visiem priecāties vērienīgākajos piekrastes svētkos.
Pateicoties sadarbībai ar igauņiem, somiem, ungāriem un Latvijas valsti, Mazirbē 1939.g. atklāja īpatnējā arhitektūrā veidoto Lībiešu tautas namu. Galvenais gada notikums ir augusta pirmajā sestdienā šeit organizētie Līvu svētki, pulcējot arī lībiešu radu tautas un draugus no visas pasaules. Ik vasaru Mazirbē notiek arī bērnu un jauniešu nometnes, bet novembrī - zili-balti-zaļā Līvu karoga svētki.
Brouc šuorp un paklouses, cik jouk lībeš mēl skan, kā mēž un jūr žūže, un baznīc torņes zvān dunge. Uzroušes Šlīters vo Ovīš bāke, evelc ploušes priež un kadiķ smārd un paskait senlaik žog rinds lībeš ciemes. Nosmeķe žogroušs un kūpants lests un uzrouj kād lustig danc Kolksrage!
Līvõd rānda kutsūb! Līvu krasts aicina!
Dundagas novada tūrisma ceļvedis "Lībiskais līdzās jeb Ceļojums pa Lībiešu krastu" apskatāms šeit.
| Tourism objects involved in this story | ||
|---|---|---|
 5 days
|
Historians say that the Livs or Livonians lived in the territory of Latvia long ago, starting in the 10th century. They populated Northern Kurzeme and the river banks of the Daugava and Gauja rivers. They asked the first German tradesmen who appeared in the area about the price of textiles at the market in Visby. This means that they were familiar with the island of Gotland. The Livonians were courageous and spiritually strong seafarers, because only strong men can live with the sea, go fishing and seal trapping, and take root in the by no means fertile sands of the seashore. The territory between Ģipka and Ovīši is known as the Livonian coastline. There are still romantic seashore fishing villages of Livonian origin, as well as Cape Kolka, where the great Latvian activist Krišjānis Valdemārs insisted that it was the centre of Europe. Livonians all along the seashore responded to his call by taking part in building sailing ships all the way up to Ainaži, where there was a maritime school. That allowed the ships to sail to the far corners of the world, thus creating a century of sailing ships. This wasn’t possible without the Livonians. Also on the coastline are the oldest lighthouses in Latvia, with the one at Ovīši still serving as a star that shows the route for seaborne ships that are heading for Rīga. The Livonian heritage is also seen in the tradition of fishing for lamprey eels – something that is still very much in place in Carnikava, Svētciems and Salacgrīva. Old-time fishing equipment that cannot be seen anywhere else is on display in the latter town. The Latvian nation emerged when the Livonians flowed together with the Lettigalians, the Livonians joke. It may be that there is some truth in the anecdote. Liv or Livonian culture, lifestyles and history are closely linked to Latvia and cannot be separated from it. |
|
