Der Weg der Liven

Lībiskais līdzās / Līvõvīţli kilgsõ jeb Ceļojums pa Lībiešu krastu

Siņņi meŗ, vāldad kȭnkad, ōļaz mõtsā - Zila jūra, balts liedags, zaļš mežs. Lībiešu krasts “Līvõd Rānda” – mūsdienās pasaulē vienīgais lībiešu apdzīvotais novads, kur vēl saglabājušās raksturīgas kultūrvides iezīmes, kas vienlīdz ar īpatnējo piekrastes dabu šodien ietilpst Slīteres nacionālā parka robežās. Līvu krasts – tā ir ciemu virkne Latvijas ZR - no Ovīšiem līdz Ģipkai Baltijas jūras un Rīgas līča pierastē: Paţīkmō-Lūž-Pizā-Īra-Ūžkilā-Sīkrõg-Irē-Kuoštrõg-Pitrõg-Sǟnag-Vaid-Kūolka-Mustānum-Gipkō. No padomju okupācijas laika teritorija pazīstama arī kā “dzelzs priekškars” un “slēgtais krasts”.

Lībieši jeb līvi, arī, kā paši saka - jūrmalnieki (rāndalist), zvejnieki (kalāmīed), tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te, iespējams, dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Lai gan vēsturiskie notikumi šai vienai no mazākajām Eiropas tautām ir bijuši postoši, tai tomēr izdevies saglabāt savu kultūrvēsturisko mantojumu, valodu un atšķirīgo etnisko identitāti.
VALODA
Līvu valoda, atšķirībā no latviešu valodas, kas ietilpst indoeiropiešu valodu saimē, pieder somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodām. Te ietilpst arī igauņu, votu, somu, ižoru, karēļu un vepsu valoda. Attālākas ir ugru grupas valodas – ungāru, hantu, mansu.
Vairs tikai daži desmiti cilvēku šodien spēj sarunāties lībiski, tomēr līvu valoda ir nozīmīga Eiropas nemateriālā mantojuma daļa. Gadu tūkstošiem līdzās dzīvojot, lībiešu un latviešu valoda ir savstarpēji ietekmējusies, un senajās līvu dzīvesvietās šodien ļaudis runā latviešu valodas lībiskajos dialektos.

VĒSTURE
Lībiešu vēsture rāda, ka tauta spēj saglabāties pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Pārdzīvoti vikingu sirojumi, kolonizācija, asimilācija, kari, okupācija, staļinisma genocīds, deportācijas .... . Pēc 2.pasaules kara sakarā ar PSRS varas pierobežas zonas izveidošanu, lībieši zaudēja pēdējos priekšnoteikumus normālai dzīvei – īpašumu tiesības uz savu zemi un zvejas vietām, līdz ar to arī tradicionālo dzīvesveidu. Okupācijas laika izolācija no ārpasaules paradoksālā kārtā gan saglabāja daudzmaz neskartas lībiskā mantojuma materiālās un telpiskās liecības, taču piespieda aiziet pašus cilvēkus – kultūras tradīciju nesējus.

MŪSDIENĀS
Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos un lībiskajā izloksnē, folkloras ansambļu un koru dziesmās, ciešā sadarbībā ar brāļu tautām, vietējos ēdienos, jūrnieku un zvejnieku prasmēs, tautastērpos un svētkos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā!
Biedrība “Līvu (lībiešu) savienība “Līvod Īt”” (dibināta 1923.g.) aktīvi darbojas, lai veicinātu lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu, vēstures un tradīciju apzināšanu, popularizēšanu un uzturētu sakarus ar citām somugru tautām.

CEĻOTĀJIEM
Ceļotājam šodien ir iespēja pakāpties Šlīteres vai Ovīšu bākā un palūkoties uz Līvu krastu un nacionālā parka teritoriju līdz pat Kolkasragam un pāri jūrai redzamo Sāmsalu. Kādreiz grūti pārvaramie Undžavas biezie meži atdalīja piekrastes lībiešus no kalna arājiem Dundagas pacēlumā. Teiku apvītā dabiskā robežšķirtne – Zilo kalnu kāple jeb Baltijas Ledus ezera senkrasts, kas atdala piejūras līdzenumu no Dundagas pacēluma, šodien ir viena no dabas daudzveidībā izcilākajām teritorijām Baltijas piekrastē. Šlīterē izveidots dabas izglītības centrs, bet pati bāka šodien kalpo tikai tūristiem. Kājnieki un velobraucēji var baudīt dabu tiem īpaši pielāgotās takās un maršrutos. Laivotāji iecienījuši Irbes upes līkumoto plūdumu.
Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, paviesoties līvu centros un līdz ar visiem priecāties vērienīgākajos piekrastes svētkos.
Pateicoties sadarbībai ar igauņiem, somiem, ungāriem un Latvijas valsti, Mazirbē 1939.g. atklāja īpatnējā arhitektūrā veidoto Lībiešu tautas namu. Galvenais gada notikums ir augusta pirmajā sestdienā šeit organizētie Līvu svētki, pulcējot arī lībiešu radu tautas un draugus no visas pasaules. Ik vasaru Mazirbē notiek arī bērnu un jauniešu nometnes, bet novembrī - zili-balti-zaļā Līvu karoga svētki.

Brouc šuorp un paklouses, cik jouk lībeš mēl skan, kā mēž un jūr žūže, un baznīc torņes zvān dunge. Uzroušes Šlīters vo Ovīš bāke, evelc ploušes priež un kadiķ smārd un paskait senlaik žog rinds lībeš ciemes. Nosmeķe žogroušs un kūpants lests un uzrouj kād lustig danc Kolksrage!

Līvõd rānda kutsūb! Līvu krasts aicina!

Dundagas novada tūrisma ceļvedis "Lībiskais līdzās jeb Ceļojums pa Lībiešu krastu" apskatāms šeit.

Alanda Pūliņa Dundagas novada tūrisma informācijas centrs, 28.07.2017

Tourism objects involved in this story
5 Tagen	Der Weg der Liven	Historiker behaupten, dass die Liven auf dem alten Territorium Lettlands seit dem 10. Jh. treten. Die Liven besiedeln Nordkurland, Unterläufe von Daugava und Gauja. Sie fragen die ersten ankommenden deutschen Kaufmänner sachkundig – Wieviel kostet zur Zeit Walkstoff auf dem Markt in Visby? Das bedeutet, dass den Liven die schwedische Insel Gotland bekannt ist. Die Liven sind gute Seefahrer, mutige und starkherzige. Nur ein starker Mensch kann mit dem Meer gut auskommen, auf Fischfang und Robbenjagd gehen, in den keineswegs ergiebigen Sanden der Meeresküste festwurzeln. Das Territorium von Ģipka bis Oviši an der Meeresküste entlang ist uns zur Zeit als Livenküste bekannt. Hier sind immer noch von Romantik umwobene livische Fischerdörfer zu sehen. Das Kap Kolka wurde von Krišjānis Valdemārs (ein lettischer Förderer der Seefahrt) als den geographischen Mittelpunkt Europas errechnet. Seinem Appell folgend, nahmen die Liven an der ganzen Küste entlang aktiv am Segelschiffbau teil. Die Liven kamen nach Ainaži, um in einer Seefahrtschule Ausbildung zu machen. Es hat den Schiffen ermöglicht, entfernte Teile der Erde zu erreichen. So began das Jahrhundert der Segelschiffe. Ohne Liven könnte es nicht sein! An der Livenküste befinden sich auch die ältesten Leuchttürme Lettlands. Der Leuchtturm von Oviši zeigt wie ein Stern den Weg den Schiffen nach Rīga. Zum Erbe der Liven gehören auch die Traditionen des Neunaugenfanges, die immer noch in Carnikava, Svētciems un Salacgrīva belebt sind. In Salacgrīva sind Fischzäune und Vorrichtungen zu sehen, die anderorts schon lange nicht mehr existieren. Die Letten entstanden, wenn die Liven sich mit den Lettgallen vereinigten – scherzen die Liven. Wahrscheinlich haben sie im Grunde eben nicht so großes Unrecht. Die livische Kultur, Sprache, Geschichte, Lebensart sind eng mit Lettland verbunden und nicht mehr trennbar.