Jēkabpils pilsētas stāsti
Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču)
Upes posmā no Krustpils līdz Jumpravai upē bijušas 45 krāces un akmens sēkļi, turklāt vairāk nekā puse no tām koncentrējās pilsētas tuvumā no Krustpils līdz Aiviekstes ietekai.
No 15. līdz 19. gs. otrajai pusei strūgas bija galvenais kravu transportēšanas līdzeklis pa Daugavu.
Lai gan plostnieka amats Latvijā ir pazīstams jau kopš senatnes, tomēr Daugavas plostnieki galvenokārt bija krievi, baltkrievi un poļi. Pludināšana bija peļņas avots.
Sena Jakobštadte izauga no plostnieku un strūdzinieku apmetnes. Pilsētā izvērsās dzīva tirdzniecība ar garāmbraucošiem kuģotājiem un preču pārvadātājiem.
Interesanti:
1827.g.Jēkabmiestā uz sēkļiem 30 strūgas, kas netiek atpakaļ straumē. Krodzinieki priecājas, jo Daugavas krāces viņiem tādā veidā sagādā ienākumus no garāmbraucējiem.
1833.g. Jēkabmiestā darbojas 56 krogi, strūdzinieki un plostnieki izdzer 8000 spaiņus degvīna gadā.
1852.g. Jēkabmiestā ir 82 upes loči – cilvēki, kas labi pārzināja šo krāčaino Daugavas posmu.
Tagadējās robežās Jēkabpils pilsēta izveidota 1962.gadā, pēc otrā tilata uzcelšanas, pievienojot tai vēsturiski senāko Krustpili. Pilsētas teritorija netiek dalīta atsevišķās teritoriālās vienībās. Vien sarunvalodā Daugavas labais krasts tiek dēvēts par Krustpili, kreisais – par Jēkabpili.
Mūsdienās Jēkabpils pilsētas iedzīvotāju ikdienas runā ir saglabājies stingrs abu Daugavas krastu dalījums - Krustpils labajā krastā (Latgalē) un Jēkabpils kreisajā (Sēlijā).
Daugavas salas pilsētā
Krustpils saliņas agrākie nosaukumi ir Komjaunatnes saliņa un Ādamsona saliņa- nosaukums cēlies no kādreizējā gruntsgabalu īpašnieka uzvārda Ādamsona, kuram ir piederējusi arī šī sala, arī mūsdienās daudzi jēkabpilieši saliņu sauc par Ādamsona saliņu. Par Komjaunatnes saliņu tā saliņa tika pārdēvēta padomju gados. Krustpils saliņa kļuva par vienu no iecienītākajās pilsētnieku atpūtas vietām pēc tam, kad 20. gadsimta 50. gados tika uzcelta brīvdabas estrāde.
Savukārt interesanta ir teika par Daugavsalas rašanos: “Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bija sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā viss nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl neko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamajā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni, un arvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velns nākt kādās nekādās darīšanās.
Jēkabpilij ir sava ikona - Jakobštates Vissvētās Dieva dzemdētājas ikona
Ūdeņos peldošā dziedinošā svētbilde
Daudzus apbur kāds nostāsts no 17. gadsimta, kas Jēkabpilij atstājis daudzas zīmīgas liecības. Krievu – poļu – zviedru kara laikā kāds sakšu jātnieku pulciņš cēlies pār Daugavu. Viens no jātniekiem – katolis Jēkabs Grudinskis pārceļoties pār upi, ieraudzījis upes ūdeņos peldošu dēlīti. Uzdūris uz šķēpa, viņš to iznesa krastā un tur ievēroja, ka koka gabals noplūdis asinīm. Aplūkojis atrasto dēli, kareivis uz tā ieraudzījis Dievmāti Mariju ar Jēzus bērniņu uz rokām. Notikušais viņu tik dziļi satricinājis, ka izstājies no armijas, apmeties uz dzīvi slobodā un pieņēmis pareizticību. Svētbildi nodevis Holmhofas slobodas Jura baznīcā, kur tā darījusi brīnumus.
Mūsdienās tajā vietā atrodas Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo vīriešu klosteris. Tas izveidojies aptuveni vienā laikā ar Jakobštadtes rašanos.
Daugavas aizsargdambis – promenāde
Pilsētu no Daugavas kā mūra sēta aizsargā dambis. Daugavas aizsargdambi sāka būvēt pēc 1981. gada lielajiem plūdiem. 2011. gada vasarā notika dambja rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbi. Tagad šeit pastaigājoties pa gājēju taku gar Daugavu var baudīt upes rāmo tecējumu un vērot pilsētas ēku siluetus un atspulgus mūsu likteņupes ūdeņos.
Daugavas zivis
Daugava mūsu barotāja.
Jau izsenos laikos cilvēki gādājuši sev iztiku ar zvejniecību un medniecību. Daugavā mīt: asari, ālanti, karūsas, karpas, līdakas, plauži, raudas, sapali, salates, sīgas, sami, vēdzeles, zandarti, zuši arī kāda vimba. Daugavas lielākā zivs sams.
Latvijā reģistrētais rekords: Daugavā lejpus Pļaviņu HES 2010.gada 4.maijā noķerts vairāk kā 84,7 kg, smags un 2,42 kg smags sams.
Kopš 2011.gada Daugavas dambja rekonstrukcijas pateicoties Jēkabpils pašvaldības un Daugavas savienības atbalstītajam projektam abos Daugavas krastos uz dambja gar upi ir izvietoti Informatīvie stendi ar vēsturiskajām fotogrāfijām un stātiem par upes nozīmi pilsētnieku dzīvē.
| Tourism objects involved in this story | ||
|---|---|---|
 |
Krustpils was first recorded in documents in 1237 in relation to the construction of the Kreutzburg castle on the right bank of the Daugava River. A 1511 document lists it as a village. In 1585, Polish King Stefan Báthory gifted the town to Nicholas Korff, whose family continued to own it until 1920. Battles between Swedish and Polish forces occurred outside of Krustpils in 1626, and the sacked village was in poor shape until the mid-19th century. Jēkabpils, in turn, was constructed as a settlement for Old Believers who were persecuted in Russia. The Daugava has rapids opposite Krustpils and Jēkabpils, which means that boats had to dock there and reload their goods into wagons. The settlement flourished, and in 1670 it was given the rights of a city. It is named after Duke Jacob. When the Rīga-Daugavpils rail line opened in 1861, Krustpils flourished, and Jēkabpils did not flourish. The two cities were administratively merged in 1962, keeping the name of Jēkabpils. There are typical one-story wooden buildings from the 19th century, red brick buildings built at the turn of the 20th century, as well as seven churches used by different denominations. The dam along the left bank of the Daugava was built in 1861, and it was aimed at protecting the city against flooding. Today it is a promenade that is popular among local residents for strolling and leisure. |
|
 |
Daugavas aizsargdambju būvniecību Jēkabpilī uzsāka pēc 1981. gada lielajiem paliem, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko - 6,3 m atzīmi un pakāpās līdz rādījumam „8,7 metri”. Šo plūdu laikā puse pilsētas klāja Daugavas ūdeņi. 2011. gada vasarā notika plašāki dambja atjaunošanas un labiekārtošanas darbi. Pie tā uzstādīja laternas, soliņus, izveidoja pastaigu promenādi un piemiņas zīmi Daugavas kreisajā krastā, kas parāda maksimālo plūdu līmeni. Uz aizsargdambja Daugavas labajā krastā ir izvietoti informatīvie stendi, kur var uzzināt daudz interesantus faktus par pilsētas vēsturi. Dambji ir piemērota vieta, kur fotografēt vai gleznot pilsētas ainavas. |
|
 8 days
|
The Daugava River is known as our river of destiny, the Daugava of our hearts, or our beloved mommy. It is a large and full-blooded artery of water that has flowed through our land and our history. The Vikings were aware of the river during the 5th century AD. Krāslava is the site of an ancient castle hill, and the fearless sailors were well aware of it in that downriver from it, the ships could sail with raised sails. It is known in Viking sagas as Dynasaiforgarðr. Goods from the East sail down the river to Rīga, where it is reloaded into seafaring ships for delivery to Europe. That has been the case for many centuries. Many powers wanted to control and govern the process, as is seen in the large number of castle hills, castles and populated areas around the river’s banks. The majestic ruins of the Koknese Castle, Krustpils, the grassy and mighty castle hill at Aizkraukle, another one at Daugmale. The unique fortresses at Daugavgrīva and Daugavpils are like large keys that lock or unlock this mighty and ancient trade route. Under the water in the Daugava are the ruins of the ancient Ikšķile Castle that was built by St Maynard himself. It is seen as the first brick building in the Baltic States. Nearby is Death Island, where Latvian riflemen fought for the future of their country and their land, defending each square metre of land. The Daugava proved insurmountable for Bermont’s troops, and the riflemen defended Rīga successfully. The curves of Daugava are unique. The village of Slutišķi is particularly known because the Daugava there is just like it has been in the past. The high dolomite shorelines and canyons that once made the Daugava unique in all of Northern Europe have now been lost in the reservoirs of hydroelectric power plants, as has the eternally weeping cliff of Staburags, the Liepavotu stream and the Pērse waterfall. The age of national renaissance in Latvia importantly began with a battle against the construction of another power plant on the Daugava, which would have fully destroyed the beauty of the noble river. We managed to protect it, if only a small part of it, but we succeeded. We must not stop! |
|
