Svartas muiža ir viena no senākajām muižas ēkām Somijā, kuras vēsture ir vairāk nekā divi simti gadu. Lauku viesnīca sastāv no piecām dažādām vēsturiskām ēkām, kas atrodas idilliskā parkā ar netālu plūstošu gleznainu upi. Netālu no muižas atrodas restorāns un muzejs, kur var doties ekskursijā.

Skalu pinumu darbnīca atrodas Jelgavas novada, Sesavas pagastā. Amatniece izgatavo dažāda veida skalu grozus un pinumus no priedes, liepas, apses un melnalkšņa, kā arī dažāda veida un izmēra piknika grozus, grozus sēņošanai vai ogošanai, paliktņus un paplātes, malkas un veļas grozus, sīpolu, ķiploku grozus, bērnu groziņus un dažāda veida groziņus sadzīves lietošanai. Uz pinumiem tiek veidoti arī dažādi uzraksti un zīmējumi. Pieņem pasūtījumus un izgatavo pinumus pēc individuāliem pasūtījumiem.

Darbnīcā var redzēt sena aroda - skalu grozu pīšanas procesu. Ir iespēja katram iemācīties uzpīt savu groziņu.

Viena no skaistākajām Igaunijas lauku baznīcām, ko sākotnēji izmantoja kā patveršanās vietu. Celta agrās gotikas stilā. Sienu zīmējumi no 1330. gada.

No sarkanajiem ķieģeļiem gotiskajā stilā celtais dievnams iesvētīts 1888. gadā. Padomju laikā ēkā atradās Kuršu kāpu vēstures muzejs, bet tagad baznīca kalpo savam pamatmērķim. Tās iekšpusē ir apskatāmas izcilas ērģeles, altārglezna, trīs griestu lustras un vitrāžas. Blakus baznīcai atrodas unikāla 19. – 20. gs. etnogrāfiskā kapsēta ar ļoti neparastiem no koka veidotiem kapu krustiem, kuru formās atdarinātas augu, putnu, sirds uz zirga galvas. Koka krusti mūsdienās ir atjaunoti. Kapi ar šādiem koka krustiem ir apskatāmi arī Preilā.

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas Skolas ielā 3. Ēka ir vecākā Kurzemes hercogistes laikā celtā skolas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Amatu mājā (kopš 2007. g.) ventiņu stāstnieces un zāļu sievas Līgas Reiteres vadībā var piedalīties skolas stundā un mācīties ventiņu valodu. No 1849. – 1851. g. šeit mācījās Krišjānis Barons, par ko vēsta uz sienas uzstādītā piemiņas plāksne. Te atrodas foto, audēju un podnieku darbnīcas, kur var darboties un iegādāties Kurzemē ražotus suvenīrus (salons „Ventiņpūrlād”).

Pēc Tallinas – Narvas šosejas izbūves atrastie un restaurētie 36 senkapi (8. – 7. gs. pr. Kristus) ir interesants arheoloģijas piemineklis ar apmeklētāju centru un vēsturisku ekspozīciju.

Padures muižas klētī (vienīgā ampīra stilā celta trīs stāvu klēts Latvijā) tūristu grupām piedāvā koču (sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu), dažādas zupas (zivju, skābeņu), ķiļķenus, sieru un dažādus saldos ēdienus, kā arī līdzdarbošanos ēdienu tapšanas procesā. Mājas vīna degustācija. Saimniece interesentiem izstāstīs par gadskārtu tradīcijām, klēts vēsturi.

Latviešu virtuve: Zivju un skābeņu zupa, ķiļķēni (saldie, sāļie), cūkgaļas ribiņas, sieri, saldie ēdieni, mājas vīns.

Īpašais ēdiens: Koča - sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu.

Par Līvu krastu šodien sauc piekrastes ciemu virkni no Ovīšiem līdz Ģipkai gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastiem.
Lībieši jeb līvi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Visilgāk lībieši saglabājušies Baltijas jūras piekrastē – Ziemeļkurzemē.
Pašā Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, baudīt divu jūru, putnu un cilvēku satikšanos Kolkasragā, dzirdēt latviešu valodas lībisko izloksni, redzēt apaļās kangaru muguras un purvainās vigu liekņas, redzēt Šlīteres bāku, zaļibaltzilo līvu karogu, sarkanās brūkleņogas, gājputnu ceļu un zilās govis. Senāko lībisko liecību iespējams baudīt Līvu centros. Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos, rokdarbu izstrādājumos, tautastērpos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā! Lībiešu valoda un kultūras vērtības ir iekļautas Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvā. Lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.