Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Kandavas keramikas ceplī keramiķe Linda Priedniece interesentiem piedāvā iespēju pašiem iemēģināt roku podnieka darbā un piedalīties cepļa atvēršanās pasākumā. Keramikas darbu pasūtīšana un iegāde.

Beverīnas novada Vīnkalnos saimnieko Žentiņu ģimene, kur draudzīgi sadzīvo divas kultūras un ēdienu tradīcijas – Itālijas un Latvijas.

Tā ir iespēja pabūt lauku vidē, aktīvi atpūsties un piedalīties īstas itāļu picas cepšanā, kur katram iespējams izveidot picu pēc savas gaumes un garšas, cepot uz dzīvas uguns malkas krāsnī. Pieejams tīrs ūdens un itāļu vīns, Illy kafija un tēja. Bez picām iespējams iegādāties tiramisu, rupjmaizes kārtojumu, iepriekš pasūtot.

Iespēja aplūkot Vīnkalnu saimnieka senlietu kolekciju un baudīt sakoptu lauku sētas atmosfēru.

Restorāns - kafejnīca Moka atrodas Igaunijā, Tartu pilsētā netālu no Tartu universitātes, un piedāvā plašu ēdienkarti.

Taka izvijas augšup un lejup gar Pilsupes lejteces stāvajiem krastiem un atklāj skaistus skatus uz trīs balto smilšu atsegumiem (lielākais no tiem – t.s. Baltā kāpa). Apkaimes kāpu masīvs ir veidojies Litorīnas jūras periodā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Takas apskatei nepieciešamais laiks ir ~ 0,3 h. Tās apkārtnē ir atrastas akmens laikmeta apmetnes liecības. 

Teiču dabas rezervāts ir dibināts 1982. g. viena no Baltijas lielākā sūnu purvu kompleksa – Teiču purva un Pelečāres purva, to augu un dzīvnieku valsts, kā arī purvam pieguļošo teritoriju aizsardzībai. Teiču purvā vairākām putnu sugām, piemēram, pelēkai dzērvei, lietuvainim, dzeltenajam tārtiņam un purva tilbītei ir Latvijā lielākās ligzdojošās populācijas, bet migrāciju laikā apkārtnē koncentrējas vairāki tūkstoši dažādu sugu zosis. Rezervāta apskate iespējama vienīgi rezervāta administrācijas gida vai reindžera pavadībā, iepriekš savlaicīgi piesakoties. Apmeklētāji var iepazīties ar Sildu ezera laipu taku un Siksalu ar vienu no labākajām Latvijas purvu ainavām, kas paveras no skatu torņa.

Piemājas zoodārzs "Brieži" atrodas netālu no Rīgas. Šeit sastopami daudzi un dažādi dekoratīvie putni, tītari, pīles, fazāni, pāvi un žagata, starp tiem dzīvo jūrascūciņas un truši. No četrkājainajiem draugiem te var sastapt Holandes pundurkaziņas, Haidšnukes aitas, Šetlandes ponijus, ēzeļu ģimeni, vāverēnus un jenotpuiku Bārniju. Zoodārzu palīdz sargāt zosu bariņš un Peruāņu pundursivēns - Pigis. No 2015. gada Briežos dzīvo arī dambrieži un briedis Munžaks. Pēc pastaigas zoodārzā, iepriekš piesakot, iespējams izmantot piknika vietas un bērnu rotaļu laukumus.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Viena no retajām amatniecēm, kas darba procesā neizmanto podnieka virpu, bet strādā „gliemeža” vai „desiņas” tehnikā (līdzīgi kā to darīja bronzas laikmetā), veidojot darbus, kas izceļas ne tikai ar formu daudzveidību, bet ar savu funkcionalitāti. Visi interesenti var darboties meistarklasēs. Ekskursija, cepļa atvēršana un svēpētās keramikas darbu iegāde.