Ungru ir piejūras viesnīca, Hījumā salas ziemeļos. Pirmajā stāvā atrodas augstas klases restorāns. Otrajā stāvā ir 4 istabiņas ar visām ērtībām. Divvietīgās Deluxe istabiņas ar skatu uz jūru. 

SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem.  

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Bioloģiskā lauksaimniecība nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu un to pārstrādi. Graudu produkti - milti, putraimi, grūbas. Pieejami arī dārzeņu un puķu stādi, puķes.

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.

Šo sakrālo celtni uzskata par vecāko Zemgales baznīcu, kas joprojām pilda savu pamatfunkciju. Tās celtniecību uzsāka 1567. g. un pēc nopostīšanas atjaunoja 1614. g. Pēc poļu - zviedru un Ziemeļu kara to atkārtoti atjaunoja 1815. g. Dievnamu var apskatīt arī no iekšpuses.

"Lāči" ir maizes ceptuve ar senu vēsturi. Tajā maize tiek cepta ar malku kurināmās krāsnīs, izmantojot tikai kvalitatīvas izejvielas, dabīgu ieraugu un plaucējumu. Mīkla tiek raudzēta īstās koka abrās un mīcīta ar rokām. Ceptuvē tiek gatavota rudzu, kviešu un jauktā kviešu - rudzu un rudzu - kviešu maize. Rudzu maize tiek cepta no rupjiem un skrotētiem rudzu miltiem.

Ceptuvē iespējams doties ekskursijā, veidot un cept maizi. Tāpat var ieturēt maltīti krodziņā, kur ēdiena gatavošanā izmanto „Lāču” produkciju, kombinējot ar sezonāliem un vietējo zemnieku produktiem. Iespējams arī iegādāties šeit saražoto produkciju.

Parka sākums attiecināms uz 18.gs. beigām, veidošanas starpposmi aizpilda visu 19.gadsimtu. Parka veidošanā iespējama arhitekta J.G.Berlica un mežsarga H.Grotha līdzdalība. 19.gs beigās parku plānojis W.M.A.Engelhards. Tas sastāv no vairākiem patstāvīgiem nogabaliem ar savām ceļu sistēmām, skatu perspektīvām, stādījumu īpatnībām. Ap 1809.gadu Kazdangas parks vēl bijis diezgan mazs. Tas bijis vecu liepu ieskauts dārzs ar daudziem retiem augļu kokiem, blakus parkam neliels mežiņš, kas savienots ar kļavu-bērzu un pīlādžu alejām. Pils otrā pusē bijusi liela lauce, kuras lielāko daļu aizņēmis Rožu dārzs.
Šobrīd Kazdangas parks pēc platības (196 ha) ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem Latvijas muižu parkiem. Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. No tiem 127 sugas – svešzemju. Parks iekļauj visu Kazdangas centra teritoriju, ietverot arī Kazdangas pili un teritoriju ap  baronu Manteifeļu dzimtas kapenēm, kuras uzsāka veidot pašā 20. gs. sākumā, bet darbus pārtrauca līdz ar Pirmo pasaules karu. Parkā izveidotas atpūtas vietas, dekoratīvi elementi. 
Kazdangas pili sāka celt 1800. gadā. Tās projekta autors ir Eiropā pazīstamais arhitekts J. G. A.Berlics, kurš izmantojis arhitekta Dž. Kvarengi projektu. Muižas ansambli veidoja arī Kavalieru nams, graudu klēts, dzīvojamā māja, zirgu stallis, trīslaidumu tilts pāri gravai u.c. ēkas. 1924. g. pilī sāka darboties Kazdangas Lauksaimniecība un zivkopības valsts skola. Mūsdienās šeit izveidots Kazdangas muzejs un Tūrisma informācijas punkts.

Tūristu grupām (sākot no 10 cilvēkiem) labierīkotā telpā piedāvā dažādu mājas vīnu (kopā – 23 veidi), ko taisa no augļiem un ogām, - degustāciju (trīs vienā reizē). Stāsta par vīna darīšanas tehnoloģiju, tā izmantošanas un baudīšanas tradīcijām.

Leģendārais restorāns Halinga atrodas Via Baltica šosejas malā pusstundas braucienā no Pärnu uz Tallinas pusi. Restorāns piemērots gan steidzīgajiem braucējiem, gan pasākumu rīkošanai, tai skaitā lielām grupām. Izmanto iespējami daudz vietējo izejvielu, un ēdieni gatavoti pēc vietējām receptēm.