Atpūta laukos
2521-2540 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Seklais un aizaugošais (aizaugums ap 40 %) Liepājas ezers ir viens no nozīmīgākajiem Baltijas jūras piekrastes ligzdojošo un migrējošo putnu (atpūtas, barošanās vieta) ezeriem, kurā konstatētas > 100 putnu sugas. Tas ir arī ne mazāk nozīmīga daudzu iesāļiem biotopiem raksturīgu augu sugu dzīves vieta. Liepājas ezera ziemeļaustrumu krastā – Vītiņu pļavās palieņu pļavu apsaimniekošanas nolūkos ir izlaisti dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi, izveidots skatu tornis, kas pieejams iepriekš piesakoties gida pavadībā. Interesantus skatu punktus un ainavas, kā arī ceļojuma iespaidus var gūt, izstaigājot vai ar velosipēdu izbraukājot (ekstrēmi, sevišķi vasarā!) dambju sistēmu, kas atrodas ezera dienvidrietumu daļā. Ezera apkārtnē atrodas unikālās Liepājas fortifikācijas sistēmas atliekas.
N/A

Mūsdienās – sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, kurai var piekļūt ar laivu. Sens sēļu pilskalns, kas bijis apdzīvots vairakkārt laikā no 6. - 12. gadsimtam. Šeit atradās Sēlijas novada politiski - militārais centrs. 1373. g. līdzīgi kā daudzos citos senču pilskalnos Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko nopostīja 1704. gadā - Ziemeļu kara laikā. Līdz mūsdienām ir saglabājušās četrstūrveida torņa atliekas, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. Apmēram 0,3 km ziemeļos no Sēlpils pilskalna redzams applūdinātais Oliņkalns.
N/A

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.
N/A
Dabas liegums veidots ezera, tā salu, ainavas, augu, putnu un sikspārņu aizsardzībai. Liegumu var apskatīt "no malas" - no ceļa, kas iet gar tā ziemeļu un ziemeļaustrumu robežu.
N/A

Šīs baznīcas priekšteci (cēla 1770. g. par muižnieka Sokolovska līdzekļiem) dēvēja par Latvijas koka baznīcu arhitektūras šedevru. Dievnamu rotāja sienu un griestu zīmējumi, bet altāri - smalki kokgriezumi. Saglabājušās ziņas, ka baznīcas celtniecībā (tikai ar cirvi) nav izmantotas naglas. Jēzus Kristus Brīnumdarītāja koka statujai, kas atradās galvenajā altārī, piedēvēja brīnumainu spēku. Pie baznīcas novietotā krucifiksa svētceļnieki skaitīja lūgšanas un tālāk uz ceļgaliem rāpoja uz dievnamu. 1968. g. to izlaupīja un nodedzināja, bet statuju atrada Ludzas atkritumu izgāztuvē. Dievkalpojumus organizēja baznīcas mūra tornī, kamēr 1999. g. pabeidza jaunās - mūra baznīcas būvniecību. Atjaunots ir arī krucifikss.
N/A

Atrodas sporta un atpūtas kompleksā „Trīssaliņas”. No torņa paveras pievilcīga apkaimes ainava, kas īpaši skaista ir pieneņu ziedēšanas laikā.
N/A

Neskartu mežu cienītāji var doties izpētīt Plakanciema puses mežu takas. Braucot no Plakanciema pasta nodaļas Mellupu virzienā pa autoceļu V7, pēc aptuveni 1 km jānogriežas ceļā pa labi. Tālāk jādodas uz priekšu vēl 1,2 km. Maršruta sākums - iepretī mājām “Putriņas” ceļa kreisajā pusē, kur sākas meža ceļš. Sākumā maršruts ved pa taisnu meža ceļu. Pēc 500 m nonākam pie ūdenskrātuves (karjera). Šeit ir iespēja doties vai nu gar vienu ūdenskrātuves krastu, vai gar otru. Abās pusēs var aiziet aptuveni līdz ūdenskrātuves pusei un tad griezties atpakaļ. Krastā augošos kokus iecienījuši bebri. Ūdenī peldas pīles, meža ceļa malā vairāki skudrupūžņi, no sakritušo pērno lapu apakšas lien ārā zaķskābenes.
N/A

Cēsu Jaunajā pilī (Pils laukums 9) celta 1777. g. kā Karla Eberharda fon Zīversa dzīvojamā māja, atrodas 1949. g. atklātais Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ēka ar neogotisko Lademahera torni, kas dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāma par vienu no pirmajiem Latvijas muižu arhitektūras eklektikas piemēriem. Sākot ar 2012. g. martu, muzejā būs apskatāma mūsdienīga ekspozīcija „Cēsis – Latvijas vēstures simbols", kas interaktīvā veidā iepazīstinās apmeklētājus ar Cēsu un apkārtnes vēsturi no vendu laikiem līdz 20. gs sākumam. Ekspozīcijā būs iekļautas arī sadaļas par Latvijas valsts karoga vēsturi, grāfu Zīversu dzīves gaitām un lielo devumu Cēsu attīstībā. Pils trešais un ceturtais stāvs ir atvēlēts mainīgajām ekspozīcijām, kā arī tajā atrodas īpaša ģimenēm ar bērniem paredzēta istaba. No Jaunās pils Lādemahera torņa paveras vislabākais skats uz Cēsu pilsdrupām, vecpilsētu un Sv. Jāņa luterāņu baznīcu.
N/A
6 dienas

Sākumā, lai iepazītos ar Latvijas amatniecību, apmeklējiet Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā, kur prasmīgi meistari parādīs jums latviešu tradicionālās prasmes. Izbraucot no Rīgas, apmeklējiet bērzu sulu un vīna darītavu. Izbaudiet Vikinga laivas braucienu pa Daugavu. Pēc tam dodieties uz saimniecību, kurā audzē kaņepes un izgatavo tradicionālo kaņepju sviestu. Tālāk - kazu saimniecība un mājas alus. Apciemojiet Latgales melnās keramikas darbnīcas, kā arī Ludzas amatnieku centru, kurā ir iespēja gūt ieskatu par vietējām tradīcijām. Tipiskā latgaļu saimniecībā ir iespēja izbaudīt tradicionālu pirts rituālu. Dodoties tālāk, apmeklējiet Aglonas baziliku, Aglonas maizes muzeju un saimniecību, kurā ražo garšīgu sieru un citus piena produktus. Pēc tam - Daugavpils vēsturiskais centrs, iespaidīgais 19. gadsimta cietoksnis un Skrošu fabrika. Atpakaļceļā uz Rīgu apskatiet iespaidīgo Rundāles pili.
N/A

Harilaidas galā no jūras ūdens paceļas 26 m augstā Kīpsāres bāka – viena no neparastākajām Igaunijas bākām. Tā celta 1933. g., kad jūra no bākas atradās ~ 100 m attālumā. Krastu noskalošanas rezultātā tā tagad ir viļņu ieskauta.
N/A

Skolēniem līdz 6.klasei tiek piedāvātas ekskursijas, kuru laikā iepazīstina ar dzīvniekiem, ļauj tos pabarot un glaudīt. Vecākiem skolēniem stāsta par zirgu evolūciju un bioloģiju, darbu ar zirgiem. Tāpat tiek piedāvāti tūristu pārgājieni pa apkārtni (viegls maršruts).
N/A

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

 
N/A

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.
N/A

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
N/A

Meža izziņas programmas jaunākā, vidējā skolas vecuma bērniem,
jauniešiem, ģimenēm ar bērniem, cilvēkiem ar „zaļo domāšanu”. Atrodas
Auces novada Īles pagastā, 2 km no Pokaiņu meža.
N/A

Tagadējā koka baznīca pakalnā uzcelta 1947. g., bet mūsdienās atjaunota. Šobrīd tajā atrodas Rēzeknes dekanāts. Ikdienā apskatāma no ārpuses. Dukstigalā līdz 1960. gadam bija divas draudzes: Baltais Dukstigals (Šadurska) un Melnais Dukstigals (Slobodska). Baltajā Dukstigalā baznīca bija celta 1775. gadā. Šo baznīciņu padomju varas laikā 1960. gadā varmācīgi nojauca, neskatoties uz apstākli, ka tā bija arhitektūras piemineklis un vecākā koka baznīca Latgalē -367 gadus veca! „Attaisnojums” bija skaidrojums, ka vienā draudzē nedrīkst būt divas baznīcas.
N/A

Viena no retajām vietām Latvijā (sk. arī Nīcas īvju audzi), kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja. Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju).
N/A

Interesantās formas no laukakmeņiem veidotā kapela celta 19. gs. Apskatāma no ārpuses.
N/A
Dabas liegums nosacīti sastāv no trīs daļām. Tā pamatā ir daudzveidīgs meža masīvs, kuru šķērso Vidzemes šoseja un Rīgas – Lugažu dzelzceļa līnija. Šī ir lielākā Pasaulē izmirstošās putnu sugas – zaļās vārnas ligzdošanas vieta valstī, kur sastopama aptuveni 1/4 vai 1/5 daļa Latvijas minētās sugas populācijas. Arī viena no pēdējām zaļās dzilnas ligzdošanas vietām Latvijā. Ņemot vērā šo faktu, kā arī to, ka teritorija tūrisma ziņā nav labiekārtota, vajadzētu izvairīties no tās apmeklēšanas minēto sugu ligzdošanas laikā. Savukārt, rudeņos Garkalnes meži ir populāra sēņu un ogu lasīšanas vieta, bet ziemā - pierīgas apvidus slēpošanas vieta, ko interesantu padara aprimušo kāpu pauguri.
N/A

Ceļu vērts izstaigāt vietā, kur tas šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju. Aptuveni kilometru garš ceļa posms „nolaižas" pa krauju šķērsojošā strauta ieleju, kurai dots dīvains nosaukums – Kušperlankgrāvja grava (pēc citiem avotiem - Zeltiņu grava). Autobraucējiem te jāuzmanās, jo tilta nav – ir brasls. Agrā pavasarī vai ziemā var novērtēt gan gravas, gan arī Zilo kalnu kraujas iespaidīgās reljefa formas. Abpus ceļam paceļas vairākus metrus augsti un klinšu bojātāju rokas skarti smilšakmens atsegumi (lūdzu, saudzējiet tos!). Vienā no tiem izveidojusies neliela niša. Pa labi (austrumos) no ceļa pa Zilo kalnu kraujas terasi paceļas ceļa atzars, kas aizved līdz Mežlīdumiem. Mežlīdumos saimnieks Ansis Roderts veido veselīga dzīvesveida centru.