Vilsandi bāka sāka darboties 1809. g. Ja uzmanīgi palūkojas uz torņa, labi redzams, ka tas ir vairākas reizes paaugstināts. Tagadējās bākas augstums ir 37 m, bet gaismas elements atrodas 40 metrus virs jūras līmeņa. Bāka ar apkārtējām ēkām ir apskatāma tikai no ārpuses. Ja pa Vilsandi arhipelāgu ceļo ar jūras laivu vai citu peldlīdzekli, tad bāka kalpo kā ļoti labs orientieris daudzo salu, līču un pussalu labirintā. No bākas redzama jūras krastā uzceltā glābšanas stacija. Pateicoties tai, Vilsandi ūdeņos izglābti 29 cilvēki, 2 suņi un 1 kaķis. Tā stāsta vietējie.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Nīcas „Agri” atrodas 1,5 km dienvidos no Nīcas ciema centra. Regīna Kalniņa apmeklētājiem piedāvā iepazīt pašas šūto Nīcas un Pērkones un arī Rucavas tautas tērpu kolekciju, stāstot par to, kā tie tapuši, kā jāģērbj un jāvalkā. Īpaši unikāls no tiem ir Pērkones tautas tērps. Mantojuma skapī, kurā glabājās tautas tērpi, atrodami arī pašas darināti dvieļi, palagi un segas. Amatniece ada cimdus un zeķes, kuri šeit ilgi nepaliek, jo „aizceļo” uz dažādām pasaules valstīm. To paraugi apskatāmi biezos fotoalbumos. Apskatāmas arī stelles. Apmeklētāji var iepazīt aušanas un adīšanas procesu, kā arī noklausīties aizraujošā stāstā par Lejaskurzemes novadu tautas tērpu un rakstu tradīcijām.

Saimniecības (izvietojusies bijušās Ķempēnu muižas kalpu mājā) apkaimes laukos ganās vairāk nekā 200 Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Aitas var apskatīties saimniecībā, kā arī var nogaršot jēra zupu. Tūristiem uz vietas ir pieejama ēdienkarte.Te var iegādāties gaļu, vilnu, ādas un piedalīties izzinošā ekskursijā ar degustāciju, makšķerēt un degustēt foreles (zivis tikai naktsmītņu klientiem).

Lauku māja ir saglabāta ar vēsturisko noskaņu. Tā celta 1890. gadā. Mājā viss veidots no koka, kas rada mājīgu un senlaicīgu atmosfēru.

Iespējams iegādāties aitu vilnas segas, spilvenus un gultas pārvalkus, kuri darināti “Ķoņu” dzirnavās pēc speciāla pasūtījuma.

Ģimenes uzņēmumā “Burka un ledus” audzē un pārstrādā asos piparus. Apmeklētājiem piedāvā degustācijas un ekskursiju pa ražotni.

Neretas „Riekstiņos” sešus savus bērnības gadus pavadīja izcilais latviešu rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877. - 1962.). J. Jaunsudrabiņš piedzima kalpu ģimenē Neretas “Krodziņos”, bet uz „Riekstiņiem” ar māti pārcēlās pēc tēva nāves. „Riekstiņos” dzīvojošie ļaudis kļuva par prototipiem viņa sarakstītajā “Baltajā grāmatā”, kur tās sauc par Mūsmājām. Godinot J. Jaunsudrabiņa piemiņu, 1967. g. Riekstiņos atklāts muzejs, kas atrodas autentiskā Sēlijas viensētā ar savu garu un smaržu. Apskatāma dzīvojamā ēka, klēts un vāgūzis, saimniecības ēka, kurai austrumu galā 1820.gada beigās piebūvēta saimniecības klēts. "Riekstiņu" ābeļdārzā ir simtgadīgas un vēl vecākas ābeles, tas sākts veidot 19.gs pirmajā pusē. Netālu esošajos Ķišku kapos (Vecumnieku – Ilūkstes ceļa malā) atdusas Jaunsudrabiņu dzimtas piederīgie un pārapbedīts J. Jaunsudrabiņš. Joprojām Neretas novadā saglabājušās daudzas viensētas un vietvārdi - pauguru, upju un citu vietu nosaukumi, kurus Jaunsudrabiņš pieminējis Baltajā grāmatā. 

Atrodas Skrīveros, Daugavas ielā 58. Rakstnieka (1877. – 1970.) pirmo māju uzcēla 1908. gadā, bet tagad redzamo – 1921. gadā uz pirmās pamatiem. Ēkā izvietots muzejs, kura ekspozīcija ataino rakstnieka dzīves gājumu un radošo darbu, kā arī romāna „Zaļā zeme” tapšanas gaitu. Ēku ieskauj dārzs. 1952. g. A. Upītis māju ar dārzu uzdāvina valstij. Piedāvā ekskursijas un muzejpedagoģiskas programmas.