Dabas objekti Lietuvā

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.

Ainaviskā plāna Joniškeļo muižas parks izveidots 18.gs. otrajā pusē. 19.gs. sākumā pārveidots un paplašināts. Cauri parkam tek Mažupe. No muižas ciematiņa puses abās pusēs gājēju taciņai stiepjas liepu aleja. Muižas priekšā – liels laukums. Parkā aug pāri pat 20 šķirņu vietējo koku un krūmu, un vairāk kā 30 šķirņu un formu introducentu. Ievērojamas un vērtīgas ir divas parastās jeb “čūskas zaru” formas egles, savdabīga parastā ligzdas formas egle. Tāpat šalc Lietuvā diezgan reti sastopamās rietumu zelta tūjas, parastais dažādlapu ozols, divstumbru sudrabkļava, pelēkais riekstkoks. Parkā viz trīs dīķi.

Palangos botāniskais parks (Birutes parks) – Palangas Dzintara muzeju ieskaujošais botāniskais parks. Tas ir viens no Lietuvas skaistākajiem, bagātīgākajiem un koptākajiem parkiem. Izveidots svētās Birutes meža teritorijā un ilgu laiku starp vietējiem saukts par Birutes parku. Tā platība – 101,3 ha. Meistarīgi projektētais parks izceļas ar lielu dabas skatu daudzvedību, rūpīgi izveidotām takām, laukumos iekoptām puķu dobēm, diviem dīķiem, mazās arhitektūras elementiem.

Botāniskais dārzs ir Šauļu universitātes apakšnodaļa.Tas ir jaunākais un platības ziņā mazākais botāniskais dārzs Lietuvā. 1958.gadā uzsākta dārza izveidošanas. Kopējā tā platība – 6,54 ha.

Veisieji reģionālais parks (Veisiejų regioninis parkas) veidots (1992.g.) Sudavas augstienes (Sūduvos aukštuma) ainavu, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viena no parka bagātībām ir ezeri, kuru iegarenās formas liecina par ledāja darbības rezultātu. Pēdējā apledojuma laikā šeit atradusies ledāja mala. Ezerus (kopā – 37) ieskauj lielāki meža masīvi uz kontinentālām (iekšzemes) kāpām, kas piemēroti atpūtai dabā, dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Parkā ir iekārtotas peldvietas, kur patīkami gremdēties vasaras tveicē, izveidotas dabas takas, bet mazās upītes, kas savieno ezerus, ir piemērotas braucieniem ar kanoe laivām. Veisieji reģionālā parka teritorijā ir liela augu un dzīvnieku daudzveidība. Šeit tiek aizsargātas arī tādas retas sugas kā Eiropas kokuvarde Hyla arborea (parka simbols), purva bruņurupucis Emys orbicularis, dažādas orhideju sugas u.c.

Dubravas arboretumu iesāka viedot 1958.gadā Dubravas mežu pētniecības stacijā, blakus Kauņai esošajā Vaišvidavas ciematā. Te tiek vākti, saudzēti un eksponēti vērtīgi zinātnes, izglītojoši un dekoratīvi vietējie un ievestie dendrofloras augi. Arboretums aizņem ap 50 ha. Te tiek audzētie vairāk kā 800 sugu, pasugu, kā arī kultivētu pārkoksnētu augu. Dažas arboretuma daļas (priedulāju un ēriku dzimtas augu kolekcija, introdukcētā – karantīnas kokaudzētava, kā arī reto koku un krūmu ekspozīcija) drīkst apmeklēt tikai ar savlaicīgu saskaņošanu.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Rietavas parks bijis lielākais ainaviskais parks Lietuvā. Tas izveidots 1848. – 1855. gados dabiski izretinātjā mežā, rekonstruēts – 1904. – 1905. gadā.  Parks ir jaukti plānots. Lielā parka augu valsti veido vietējie krūmi un koki, tajā pašā laikā te aug arī vairāki citzemju augi. No tiem laikiem saglabājušās dažas koku alejas, žoga fragmenti, Baltie un Sarkanie vārti, sarga būdiņa. Parkā ir sarežģīta ūdens krātuvju sistēma – daži dīķi, Jūras upes līkums, vecupes apjosta sala.

Botāniskais dārzs dibināts 1993. gadā gleznainajā Danes upes ielejā. Tas aizņem aptuveni 9,3 hektārus. No 2002.gada dārzam piešķirts dendroloģiskā parka statuss.

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.

Nemunas loku reģionālais parks (Nemuno kilpų regioninis parkas) ir dibināts 1992. g. un tā mērķis ir augu, dzīvnieku, ainavas un ģeoloģisko dabas pieminekļu aizsardzība. Parks ietver piecus lielus Nemunas upes lokus, kuru centrā atrodas Birštonas – viens no nozīmīgākajiem Lietuvas kūrortiem. Nemunas loku stāvajos krastos vietām redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi. No dabas daudzveidības un ainavas viedokļa nozīmīgas ir arī Nemunas pieteku dziļās gravas. Parkā sastopami veci nogāžu un gravu meži. Punes (Punia) un Prienu (Prienai) mežos aug Lietuvā augstākie koki. Kopumā parkā ir konstatētas 973 augu un 1713 dzīvnieku (zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi, kukaiņi u.c.) un 505 sēņu sugas. Kā nozīmīgi kultūras tradīciju turpinātāji ir jāpiemin Prienu kokapstrādes meistari, kas gatavo koka krustus.
Izcili ainavisks Nemunas upes posms starp Alītu (Alytus) un Pakuonis, kur upe veido vairākus plašus meandru lokus ar līdz pat 40 m augstiem morēnas atsegumiem. Birštonas pilsētā atrodas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

Aiz Gārņu kalna Kuršu jomas pusē sākas ~ 9 km garš klaju un smilšainu kāpu posms, kas ir viena no neparastākajām Baltijas teritorijām. Tās aizsardzības nolūkos ir izveidots dabas rezervāts. Šī ir arī viena no vietām, kur klejojošās smilšu kāpas apraka Kuršu jomas ciemus. Kā to iepazīt? Spēkratu un divriteņu vadītājiem ir jābrauc līdz ceturtajam (pēc kārtas) autostāvlaukumam un jādodas atklāt Baltijas lielākais smilšu tuksnesis. Lai saglabātu šejienes ainavu un trauslo augāju, kā arī neveicinātu smilšu tālāku kustību, cauri Nagļu dabas rezervātam ir izveidota īpaša koka laipu taka. Kāpas augšdaļas smiltājos laipa beidzas, taču tālāk redzams ar koka mietiņiem marķēts „koridors". Šī ir ļoti populāra pastaigu, izziņas, fotografēšanas un gleznošanas vieta. No kāpu vaļņa virsotnes paveras fantastisks skats un Kuršu strēli, Kuršu jomas un Baltijas jūras zilajiem ūdeņiem. Uzmanību! Šī ir vienīgā vieta no Kopgaļa līdz Nidai, kur klajo un smilšaino kāpu apskatei ir izveidota īpaša taka. Citviet pa kāpu smiltājiem staigāt vai citādi pārvietoties nav atļauts!

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.