Мемориальное место

В центре поселка Плацис у шоссе Игчукалнс – Валка (А3) находится памятник освободителям северной части Латвии в 1919-го году, созданный скульптором Теодором Залькалном. На памятнике высечены слова Эдварда Вирзы «Пока будете сеять на этих полях хлеб, вас будут прославлять и вспоминать с честью». На памятнике изображен крестьянин, стоящий с мечом возле запряженного коня.

Meklējams 0,3 km no Līvānu dzelzceļa stacijas – Fabrikas un Stacijas ielu krustojuma tuvumā. Ideja par Līvānu atbrīvošanas pieminekli radās jau 1929. g., taču to īstenoja 1935. gadā (arhitekts Pāvils Dreimanis). Tā galvenais elements bija 15 tonnas smags Krievijas armijas pamests lielgabala stobrs. 1958. gadā pieminekli iznīcināja, jo tas nebija „tīkams” padomju varai. No jauna to atklāja 2004. gadā. Piemineklis veltīts brīvības cīņās kritušo latviešu kareivju piemiņai, kuri 1919. g. ieņēma un atbrīvoja pilsētu no lieliniekiem.

Atrodas Rucavas – Bārtas ceļa malā (pagrieziens uz Bārtas Romas katoļu baznīcu). Veltīts melioratoram Arvīdam Manfeldam – bijušā Liepājas rajona meliorācijas uzņēmuma priekšniekam kā pateicība no vietējiem iedzīvotājiem par ceļiem un tiltiem.

Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas Piņķu centrā, Rīgas ielas malā. Veltīts 1919. gada notikumiem, kad 22. maijā pēc gandrīz divu mēnešu dīkstāves, pulkveža Baloža brigāde devās uzbrukumā Rīgai, lai atbrīvotu galvaspilsētu no lieliniekiem. Baložu brigādei atbalsts bija jāsniedz vācu landesvēram un Vācijas dzelzs divīzijai, kā arī krievu kņaza Līvena nodaļai. Pirmo pieminekli atklāja Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 23. maijā. 1951. gadā padomju vara to nopostīja, bet 2003. gadā tika uzstādīta pieminekļa kopija (tēlnieks J. Briedis, O. Skaraiņa kopija).

Ošvalkos uzstādītā piemiņas zīme veltīta latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. 

Atrodas blakus Vecpiebalgas kultūras namam. Pieminekļa arhitekte ir A. Skujiņa, tēlniece M. Eņģele.

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

Piemiņas vieta ar pieminekli (atklāts 1936. g., tēlnieks: K. Zāle) 1. pasaules kara laika kritušajiem 38 karavīriem Smārdē pie Smārdes – Tukuma ceļa. No 1915. – 1917. g. frontes līnija atradās netālu no Smārdes. Kritušo bija daudz, tādēļ tie tika apbedīti turpat purvā. Tikai pēc kara tos pārapbedīja Smārdē, Kūdrā, Ķemeros un Slokā.

Die nach dem Bau der Straße Tallinn – Narva gefundene und rekonstruierte 36 alte Bestattungen (8. – 7. Jh. vor Christus) ist ein interessantes archiologisches Denkmal mit einem Besucherzentrum und einer geschichtlichen Ausstellung.

Tas atrodas pie „Burtnieku” mājām Īlē, kur viņš dzīvojis no 1837. – 1845. gadam. Tēvs Juris Barons apglabāts Īles kapsētā. Savu vārdu nemirstīgu Krišjānis Barons darījis, vācot, sistematizējot un sastādot Latvju Dainu krājumu. Tautasdziesmas jeb dainas ir mazi, ritmiski dzejolīši, parasti četrrindes. Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu pie dienas.

There is a memorial to the victims of World War I on the side of the Klapkalnciems-Tukums road.

Находится~ в 4 км, не доезжая до Априки (установлен указатель) – Гибортское кладбище. Слепой Индрикис (1783 – 1828) был латышом, опубликовавшим первое собрание стихов на латышском языке (1806 г.). Индрикис был слепым с 5-летнего возраста и был необразован. Его стихи записал и издал в упомянутом году священник Априкского прихода K. Г. Элверфелдс. На кладбище установлен памятный камень (1935 г.) и созданное Вилнисом Титансом «Аустрас кокс» с надписью шрифтом Брайля.

Установлен напротив Крустпилсского замка, на улице Ригас. Памятник, построенный в 1925 году и восстановленный в 1992 году (автор A. Бирзниекс), установлен в честь павших крустспилсчан в боях за свободу Латвии. Отсюда приоткрывается вид на Маленькую Даугаву, Даугавсалиню и островок Адамсона (Крустспилс).

1996. g. atklātais piemineklis (tēlniece: A. Veinbaha) Dagdā (starp Asūnes un Rēzeknes ielām) ir piemiņas vieta komunisma terora upuriem. No šejienes paveras labs skats uz salām bagāto Dagdas ezeru.

От родного дома Атиса Кронвалда (1837 – 1875) – выдающегося латышского публициста, педагога и языковеда  – «Леяс Мики» в Кроте Приекульского края ничего до сегодняшнего дня не сохранилось. На месте дома установлена мемориальная плита с надписью «Для каждого священно то место, где родился и вырос» (А. Кронвалдс).

Atrodas 3 km dienvidos no Velēnas luterāņu baznīcas. Savdabīgo akmens velna skulptūru 1955. g. kā „pieminekli” meliorācijas darbiem veidojis vietējais iedzīvotājs Vilis Zvaigznītis.

Limbažos, Cēsu un Dailes ielu krustojumā atrodas Latvijas himnas autoram veltītais piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieki Z. Rapa un J. Rapa. Pieminekli atklāja 1998. gada 16. maijā, kad Limbažos svinēja 775 gadu jubileju.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis (1937. g.) ieguvis un pārmantojis tautas nosaukumu, jo sākotnēji to sauca par „Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis”. Padomju gados tas netika nojaukts tikai tā iemesla dēļ, ka pretējā ielas pusē novietotais Ļeņina stāvs uz lielāka izmēra paaugstinājuma „nomāca” Tālavas taurētāja pieminekli.

Atrodas paaugstinājumā - skaistā vietā – Alūksnes ezera krastā pie Pleskavas ielas (P 40). Pieminekli 1923. gada 20. jūnijā atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas celts pēc tēlnieka J. Miesnieka meta. Pieminekļa centrā ir attēlots vairogs ar krustotu zobenu, bet pamatnes daļā – uzraksts „Par Latviju kritušiem 7. Siguldas p. Karavīriem. 1919. – 1920”. Tā otrā pusē ir uzraksts: „Labāk manu galvu ņēma, nekā mūsu tēvu zemi”. Padomju laikā (1953. g.) pieminekli nojauc. To atjauno 2009. gadā.

Baltijas valstīs lielākie brāļu kapi, kur izveidots (1974. - 1984. g.) piemiņas memoriāls (tēlniece P. Zaļkalne, arhitekti A. Zoldners, E. Salguss un dendrologs A. Lasis) 8 ha platībā. Šeit apglabāti ~ 23 000 cīņās par Kurzemes cietoksni jeb Kurzemes katlu (1945. g. pavasaris) kritušie Sarkanās armijas karavīri. Memoriāla centrā novietots12 m augsts Mātes - dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi, starp kuriem ir atrodami arī daudzi mūsu zemes un kaimiņvalstu dēlu vārdi un uzvārdi.

Ap 9 m augstais, no lieliem laukakmeņiem veidotais krāvums ir sava veida piemineklis Krišjānim Baronam un viņa veikumam latviešu tautas labā. Valpenes muižā dzīvoja K. Barona māte un nākamais Dainu tēvs. Akmeņos iekalti zudušo māju vārdi. To virziens akmeņu piramīdā norāda kādreizējo māju atrašanās vietas. Valpenes piramīdas krāvuma idejas autors bija Imants Ziedonis, bet izpildītājs - tēlnieks – Vilnis Titāns.

Atrodas pie Rūjienas vidusskolas. Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotā skulptūra „Madonna Orans” uzstādīta 1936. gadā noslīkušās draudzes skolas skolotājas Jūlijas Skujiņas (24 gadus jauna) piemiņai, par kuras nāves iemesliem klīst dažādas leģendas. Viena no tām saistīta ar nelaimīgu mīlestību ar mācītāju Robertu Slokenbergu.

Atrodas Rēzeknes centrā, Atbrīvošanas alejas vidū. Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” ir piemiņas zīme vēsturiskā novada atbrīvošanai un Latvijas vienotībai. Bronzas pieminekli atklāja 1939. g. (tēlnieks K. Jansons, L. Tomašicka ideja). 1940. g. novembrī padomju vara centās to iznīcināt, bet pieminekli atjaunoja 1943. g. augustā. 1950. g. jūnijā sekoja otrais pieminekļa iznīcināšanas mēģinājums, kas bija veiksmīgs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tautā saukto “Latgales Māru” trešo reizi uzstādīja 1992. g. 13. augustā (pēc saglabātajiem metiem veidojis K. Jansona dēls - A. Jansons). „Latgales Māra” ir uzskatāma par vienu no labākajiem Latvijas monumentālās tēlniecības paraugiem. Māras tēls tautas mitoloģijā tiek personificēts ar zemes auglību un dzīvības sargātājas ideju, bet krusts ir kristīgās ticības simbols.

Kapsēta šajā vietā (Siguļi) pastāv jau no 1773. gada. Carnikavas kapos dus izcilais latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933. – 1983.), kur tam uzstādīts piemineklis. Apskatāma arī 18. gs. celtā Carnikavas muižas kapliča un muižas nomnieka Falka kapakmens.

Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā.

Uzpludinātās Zveņģupītes kreisajā krastā – neliela meža pudura malā (170 m no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6)) atrodas 1991. g. atklātais (autors: Juris Zihmanis) akmens – piemiņas vieta 17. gs. Lielvārdes meitenei Katrīnai, kura kā ragana sadedzināta sārtā.

Meklējams Džūkstes centrā. 1990. g. uzstādīto pieminekli pēc gada uzspridzināja. Tagadējais veidots no uzspridzinātā atliekām. Veltīts 1944. g. Ziemassvētku kaujās kritušajiem latvieša leģiona 19. divīzijas kareivjiem.  

Atrodas A9 autoceļa malā, 0,5 km no Lestenes pagrieziena Rīgas virzienā. Akmens (autors O. Feldbergs) uzstādīts 1991. gadā (bijušo „Rumbu” māju vietā), pieminot Kurzemes cietokšņa aizstāvjus, kas, izturot desmitkārtīgu padomju armijas pārspēku, ļāva ~ 300 000 latviešu kara bēgļiem emigrēt no sekojošā padomju terora.
 

Lielā dziesmu vieta "Dzintari" ir ievērojama ar to, ka tieši tur 1866. gadā norisinājās pirmie latviešu skolēnu koru svētki. Lai iezīmētu šo vietu, 2015. gada vasarā  Madonas novada, Praulienas pagasta, Šūpuļkalnā (Madona – Varakļāni ceļa malā) tika uzstādīts Ivara Mailīša veidotais vides objekts “Latvija skan”. Šajā vietā atrodas arī māja, kurā dzīvojis ievērojamais koru virsdiriģents Haralds Mednis (1906-2000). Lai saglabātu mākslinieka piemiņu, 2016. gadā durvis vēra Haralda Medņa 20. gs. 30. gados uzceltā māja “Dzintari”. Tajā apskatāma izstādes par virsdiriģentu Haraldu Medni un Pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem. Vietai dots skanīgs nosaukums – Lielā dziesmu vieta “Dzintari”. 

Atrodas Vecpiebalgas centrā pie Inešu ceļa. Vieta, kas jāapmeklē katram savas valsts patriotam, jo šeit atdusas leģendārā romāna "Mērnieku laiki" autori - brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, sabiedriskais darbinieks un valodnieks Atis Kronvalds u.c. Kapos apskatāmi brāļu Kaudzīšu un A. Kronvalda pieminekļi. Tos atrast palīdzēs izvietotās kartes un norādes.

Atrodas Kūrmājas prospekta turpinājumā pie gājēju ietves, kas ved uz jūru. Piemineklis (uzstādīts 1977. g.) simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti.

Latviešu dziedātāja un rakstnieka Marisa Vētras (īstais vārds – Morics Blumbergs) (1901. – 1965.) piemiņas akmens pie viņa dzimtajām mājām „Dārtiņām”. Norādes uz akmeni nav, tādēļ objektam var pabraukt arī garām.

Atrodams starp Rumbulu un Salaspili un veidots vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās vācu nacistu izveidotā koncentrācijas nometne. Atrodamas ziņas, ka tajā iznīcināja > 50 000 okupēto Eiropas valstu iedzīvotāju. Memoriāls totalitāro upuru piemiņai, kas ir viens no lielākajiem Eiropā (25 ha), tika atklāts 1967. g. To veido lielas skulptūras un to grupas - “Māte”, “Solidaritāte”, “Nesalauztais” u.c., kuras ieskauj „Ciešanu ceļš”. Memoriāla ieejas vārtu sienā ir izveidota tematiska ekspozīcija.

 Atrodas Viesītes centrā, Raiņa ielā 14. Piemiņas plāksne uz Zaļās koka mājas vēsta, ka laikā no 1902. – 1914. gadam te dzīvojis izcilais latviešu ķirurgs, akadēmiķis un profesors Pauls Stradiņš (1896. – 1958.). Piemiņas istabā apskatāmi eksponāti, kas saistīti ar P. Stradiņu un viņa dzimtu. Šobrīd piemiņas istaba ir slēgta. Plānots, ka 2013. gada tūrisma sezonā tā jau atradīsies bijušajā Viesītes skolā Peldu ielā 2.

Meklējams Bērtuļu kapos. Veidots pēc L. Švalbes projekta. Pieminekļa priekšpusē ir izvietota bronzas plāksne, kurā rakstīts: „Dziļā pateicībā par Latviju kritušajiem tautas varoņiem. 10. Rūjienas Vanagu novads”. Otrpus pieminekļa ir uzraksts „Dievs, Tēvzeme, Tauta”. Pieminekli atjaunoja 1989. gadā.

Atrodas skvērā pie Skrundas Kultūras nama. Uzstādīts 2005. g., godinot pulkveža Oskara Kalpaka un viņa bataljona uzvaru pār lieliniekiem Skrundas kaujā. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. 29. janvārī Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas deva iedvesmu turpmākajās Brīvības cīņās.

Tās ekspozīcijā ir eksponāti, kas vēsta par Džūkstes un Lestenes pagastu vēsturi, 2. pasaules kara laika notikumiem un to sekām. Ieeja par ziedojumiem.

Bērzes upes labajā krastā, vietā, kur tagad paceļas Dobeles pilsdrupas, jau 1. gadu tūkstotī p. m. ē. atradās zemgaļu apmetne un vēlāk – koka pils. Gandrīz simts gadus pils izturēja vairākus krustnešu uzbrukumus un aplenkumus, un tikai 1289. g., kad vācieši bija pilnībā izpostījuši apvidu un tālāka pretošanās kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja savu koka pili un neuzvarēti aizgāja uz Lietuvu. 700 gadus vēlāk, 1989. gadā, godinot zemgaļu cilšu piemiņu, bijušās senpilsētas vietā tika atklāta piemiņas zīme, ko veidojis mākslinieks Mārtiņš Zaurs. Akmenī iecirsts teksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi”, kā arī dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi : “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te”.