Latvijas valstiskuma ceļi

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!

Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.

Vēsturisko ceļu no Rīgas uz Liepāju cauri Dobelei, Saldum, Skrundai, Durbei un Grobiņai var izsekot jau no seniem laikiem, pat sākot no 13.gs. Par ļoti seniem laikiem liecina arī skandināvu apmetnes paliekas Grobiņas tuvumā. 
Šī maršruta apkārtnē norisinājušies daudzi notikumi, kas tieši saistīti ar Latvijas valsts tapšanu un Brīvības cīņām. Tīreļpurvā latvju strēlnieki ar savu cīņassparu un varonību Ziemassvētku kaujās apliecina, ka Jauna valsts ir dzimusi. Tīreļpurva takas var tagad izstaigāt ikviens un ielūkoties vēsturiskajā Mangaļu māju ekspozīcijā. Rīgu šajā ceļā nepārprotami iezīmē tagadējais Nacionālais teātris, kurā tiek pasludināta Latvijas Republika. Vēlāk arī jaunajai valstij naidīgais bermontiešu uzbrukums tiek apturēts Daugavas krastos un spēkā pārākais ienaidnieks tiek padzīts no Rīgas un arī Latvijas.
Pulkveža O. Kalpaka muzejā "Airītēs" izveidota ekspozīcija par te notikušo kauju un O. Kalpaka dalību Brīvības cīņās un I Pasaules karā. Kaujas notika arī pie Skrundas un Saldus, savukārt Liepājā vācu ģenerālis fon der Golcs organizēja apvērsumu, un Latvijas Pagaidu valdībai nācās patverties uz kuģa Saratov, ar kuru tā ieradās Rīgā pēc tās atbrīvošanas. Liepāja kā osta nozīmīga bijusi visos laikos, ne velti kādreiz tai bijusi pasažieru satiksme pat ar Ņujorku.

Pēc Livonijas valsts izveides, pāvests veltīja šo zemi Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tā radās Terra Mariana jeb Māras zeme. Ceļš Ludza – Rēzekne – Daugavpils ir sena tirdzniecības ceļa posms, kurš agrāk savienoja šodienas Viļņu un Kauņu ar Pleskavu, bet vēlākos laikos Sankt – Pēterburgu ar Varšavu.
Ļoti skaista un poētiski gleznaina – upes un ezeri, kas aizpilda latviski kalnainu, mežiem piepildītu apkārtni ar virsotnēm, no kurām atklājas tāli saredzams apvārsnis – tāda ir Māras zeme, kuru saucam arī par Zilo ezeru zemi. Te viļņojas Rāznas ezers, kas ir otrs lielākais Latvijā. Skaidrā laikā Rāznā spoguļojas Mākoņkalns jeb Padebešu kalns, tā virsotnē senāko nocietinājumu paliekas Latgalē, vēl no Livonijas laikiem.
Rēzekni saucam par Latgales sirdi, jo tā visos laikos bijusi Latgales kultūras un izglītības centrs. Tieši šeit par tautas saziedotiem līdzekļiem 1939. gadā tiek atklāts piemineklis Latgales Mārai, tas veltīts Brīvības cīņās kritušajiem un Latgales atbrīvošanai. Tas iezīmē arī Latgales katolisko identitāti. Pieminekli atjauno 1992. gada 13. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā. Katoliskie Aglonas svētki, Latgales Māras piemineklis – tie ir neatņemami šīs puses simboli. Mūsdienas spilgti iezīmē jaunā Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.
Daugavpils ir otrā lielākā valsts pilsēta, nozīmīgs rūpniecības, kultūras, izglītības un sporta centrs. Daugavpils skrošu rūpnīca ir unikāla, saglabājies vecākais skrošu liešanas tornis Eiropā, tagad tas apskatāms ikvienam. Tāpat kā atjaunotais Daugavpils cietoksnis un Rotko muzejs. 
Netālu no Daugavpils atrodas nelielā Birķeneļu pusmuižiņa, Raiņa muzejs. Latgale ir dzejnieka jaunu dienu zeme. Tagad te tiekas jaunie mākslinieki un amatnieki. Arī senā keramikas māksla, kas raksturīga tieši šai Latvijas daļai, joprojām ir dzīva.  

Baltijas ceļš bija unikāla akcija ne vien Baltijas, bet visas Eiropas un pat pasaules mērogā. Nekad vēl nebija bijis tā, ka triju valstu iedzīvotāji vienotos dzīvā dalībnieku ķēdē, kura savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiskais notikums noritēja 1989. gada 23. augusta vakarā, tas vienoja apmēram 2 miljonus cilvēku. Tā mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt 50 gadus vecus notikumus – Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanu. Tā rezultātā divas tā laika lielvaras - Vācija un PSRS pārdalīja ietekmes sfēras Eiropā pirms kārtējā pasaules kara, bet Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību.
Apmēram 600 km garā dalībnieku ķēde Latvijā iezīmēja Baltijas ceļu no Bauskas līdz Rīgai, tālāk uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un Rūjienu. Vēsturiski šāds ceļš izmantots un bijis zināms jau 14. - 15.gs. un pat agrāk. Par to liecina varenais Mežotnes pilskalns un sena ostas vieta pie tā. Bauskas pils bijusi svarīgs cietoksnis Livonijas laikos un vēlāk viena no Kurzemes hercoga rezidencēm. Sigulda bijusi ne vien labi nocietināta vieta Gaujas krastā ar trim mūra pilīm tuvumā, bet arī kūrorts veselības uzlabošanai. Līgatne zīmīga ar savu vēsturisko industriālo mantojumu papīrfabrikas veidā. Āraiši – atkal viens sens tirdzniecības ceļu krustpunkts ar ezersalas pili, senu baznīcu, pilsdrupām un slavenām vējdzirnavām. Cēsis kā viena no Vidzemes vēsturiskajām pērlēm ar vecpilsētu, veco un jauno pili, majestātiskiem Gaujas senlejas skatiem pie Ērgļu klintīm. Valmiera ar Sīmaņa baznīcu, Dāliņa stadionu, sava teātra auru un augstskolas jaunību. Pieminot Rūjienu, interesanti, ka K. Zemdegas veidotais piemineklis Tālavas taurētājam, kurš uzstādīts 1937. gadā, pieminot Rūjienas atbrīvošanu, veiksmīgi pārdzīvojis visus pēckara gadus. Tajā iekaltie veltījuma vārdi Taurētājam bija mirt, tomēr latvji ziņu dzird sasaucas ar Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā.