Dabiskā zemesragā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru 14. gs. beigās slejās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. Tā bija iespaidīga trīsstāvu celtne kvadrāta formā ar sešiem torņiem, trīs vārtiem un divām priekšpilīm. Pēc krievu iebrukuma Latgalē 1481. g., Ludzas pili atjaunoja 1525. g. 1654. g. to atkal izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Jau 18. gs. no pils bija palikušas tikai drupas, kas arī mūsdienās ir ļoti iespaidīgas un ainaviskas (ar skatu uz Lielo Ludzas ezeru un baznīcu torņiem).

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Muzejs atrodas Ūe - Varblas muižas ēkā. Tas vēsta par apkārtnes dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē un Varblas pagasta vēsturi. Muzejā ir ierīkota arī rokdarbu istaba. Muižas graudu klētī var aplūkot senus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Ievērības cienīga ir agrīnā klasicisma stilā 1797. gadā no koka celtā galvenā muižas ēka. Katru gadu jūlijā šeit notiek tradicionālais rokdarbu gadatirgus.

Naujasodžo ciemā izveidotais Alantas muižas komplekss: neoklasicisma stila muižas ēkas, 19.gs. parks (gobas, liepas, bērzi, ozoli, ievas), palīgēkas. Itāļu villu atgādinošā, neoromantisma stilā izveidotā muižas parkā iekoptas koku alejas, izrakti trīs dažādu formu dīķi. Koki sastādīti tā, lai augšanas procesā to stumbri savienotos un izveidotu varenu pušķi. Bez vietējiem kokiem netrūkst arī eksotisku augu. Uz parka robežas uzceltas ažūra lapenes, pāris metru augsts balts obelisks, tuvāk muižai – Venēras un Jupitera skulptūras no balta marmora.

Atrodas uz Pilssalas starp Lielupi un Driksu. 1738. g. Livonijas ordeņa pils vietā uzsāka jaunas pils celtniecību, kas noritēja laika posmā no 1738. - 1740. g. un 1762. - 1772. gada. Barokālā stilā būvēto pili projektēja itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (viņa agrīnā radošā perioda nozīmīgākais darbs). Celtne ir piedzīvojusi ugunsgrēku, postīta un pārbūvēta. 1937. g. tiek uzcelts (E. Laubes projekts) pils rietumu spārns, kā rezultātā tā iegūst noslēgta četrstūra formu. Mūsdienās pilī atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 1968. g. te izveidoja muzeju. Pils DA spārna cokolstāvā apskatāmas Kurzemes un Zemgales valdnieku - Ketleru un Bīronu dzimtas kapenes (laika posms no 1569. – 1791. g.) ar 18 restaurētiem sarkofāgiem.

Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni.

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.

Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.