Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās.

Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.

Koka skatu tornis atrodas blakus Kolkasraga priežu takai. No tā redzama ar priedītēm aizaugusi „stiga” – t.s. Šautuve, kuru padomju laikā izmantoja šaušanas apmācībām. No torņa skatu platformas labi saskatāma Kolkas bāka, kas atrodas 5 km attālumā no Kolkasraga.

Lipušku apkārtnē jau no seniem laikiem apmetušies vecticībnieki (lielākā draudze Baltijā). To lūgšanu namu cēla 1893. gadā. Tas daudzkārt cieta no laupītājiem, tādēļ ēkas iekšpusē izvietoja ikonu fotokopijas. Līdz 1905. gadam dievnamus varēja celt tikai tādus, lai tie no ārienes neatšķirtos no parastas dzīvojamās mājas - tiem nebija zvanu, krustu un kupolu. Likumsakarīgi - arī Lipušku lūgšanu namu cēla kā dzīvojamo ēku. Kad par to uzzināja vietējā vara, to gribēja slēgt, taču vecticībnieki blakus ikonām novietoja carienes attēlu, kas nodrošināja turpmāku tā pastāvēšanu. Apskatāms no ārpuses.

Dabas taka atrodas Zaķumuižā un ved cauri vecajam muižas parkam, pa ceļam iespējams aplūkot simtgadīgus kokus, dažādus augus, kā arī dažādus kukaiņus, putnus. Taka ir veidota kā mācību taka un to veidojusi Zaķumuižas pamatskolas skolotāja. Taka ir 1,5 km gara. Tai ir vidējas grūtības pakāpe: takas reljefs ir samērā vienmērīgs, mērens, izņemot atsevišķus posmus (daži stāvumi un kritumi, dažviet nelīdzens reljefs), tāpēc īpaša fiziska sagatavotība pirms takas iziešanas nav nepieciešama. Vietās, kur reljefs ir stāvāks, izvietoti roku balsti, bet pāri muižas dīķu sistēmas ūdeņiem uzcelti divi tiltiņi. 

Viens no ainaviskākajiem Nemunas pilskalniem ar skaistu skatu uz upes ieleju. 13. – 14. gs. šeit atradās militārs nocietinājums (nav saglabājies).

Stāsta, ka pati pirmā baznīca krasta erozijas rezultātā ir ieskalota jūrā. Tagad redzamais dievnama veidols ir tapis 1862. gadā. Kā jau suitu novadam raksturīgi, šī ir katoļu baznīca, atšķirībā no pārējās – luteriskās Kurzemes. Baznīcā atrodas 19. - 20. gs. mijā tapusī altārglezna „Dievmāte” un ērģeles. Interesanti ir baznīcas durvju apkalumi. Pie baznīcas griestiem ir piekārts burinieks, kas saistīts ar stāstu par kāda kuģa laimīgo izglābšanos, no kā šī apdzīvotā vieta ieguvusi pirmo nosaukumu – Fēliksberga (Laimīgais kalns).

Saimniecības plašajās pļavās Aiviekstes upes krastos ganās Latvijā lielākais Latvijas tumšgalves aitu ganāmpulks (~ 400 dzīvnieki). Saimniecības apskate, šķirnes aitu, gaļas, vilnas, ādu un dārzeņu iegāde.

Sabiles pilskalnā jau 10. gs. atradās nocietināta senpilsēta. Pēc kuršu zemju dalīšanas, Sabili ieguva Livonijas ordenis, kas uzcēla mūra pili (nav saglabājusies). Rakstiskajos avotos Sabile pirmoreiz minēta 1253. g. Pie pils 15. gs. sāka veidoties apdzīvota vieta. Pilsētas tiesības Sabile ieguva 1917. g. Mūsdienās Sabile ir neliela mazpilsēta, kuras apkārtnē atrodas daudzi ievērojami kultūrvēstures pieminekļi. Sabiles pilsētas neatņemama kultūrvides sastāvdaļa ir čigāni, tādēļ to sarunu valodā dēvē arī par Latvijas čigānu galvaspilsētu. Sabile jau izsenis pazīstama ar savām vīnogu audzēšanas un vīna darināšanas tradīcijām, kas ir atdzimušas un baudāmas Sabiles vīna svētku laikā.