Atpūta laukos
1961-1980 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Ārkārtīgi ainaviska teritorija Augšzemes augstienes centrālajā daļā ar vairākiem ezeriem - Medumu, Lielo un Mazo Ilgas, Šķirsteņu un dažām mazākām ūdenstilpēm. Medumu ezera salām ir dabas lieguma statuss. Teritoriju šķērso vairāki grantēti ceļi, no kuriem dažviet paveras brīnišķīgas, bet nelabiekārtotas skatu vietas. Teritorijā atrodas Medumu katoļu baznīca. Piemērota teritorija dažādu aktīvā tūrisma veidu attīstībai. Dabas parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
N/A

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Mūra pils vēsture iesniedzas 13. gadsimtā. Pils pagraba zālēs ir izvietoti pastāvīgo ekspozīciju stendi, kas iepazīstina ar Sāmsalas dabu un vēsturi. No maija līdz augustam pilī ir atvērtas meistardarbnīcas (smēde, stiklinieku, keramikas, akmenskaļu darbnīca), kas mudina darboties pašiem. Te var šaut ar loku un izkalt monētas. No Sāmsalas muzeju filiālēm var apmeklēt Miķeļa lauku muzeju (Viki ciems, Kihelkonnas pagasts; +372 454 6613, www.saaremaamuuseum.ee) Sāmsalas rietumos.
N/A

Sakopta zemnieku saimniecība un dārzs, apskatāmi truši un dažādi mājputni  - vistas, cālīši.
N/A

Viesnīca atrodas netālu no jūras, mierīgā vidē, tikai īsa gājiena attālumā no Ekenas centra Raseborgā. Tuvumā atrodas restorāni, veikali, dzelzceļa stacija un pludmales.
N/A
Pirmais Igaunijas un Baltijas nacionālais parks – dibināts 1971. g. Veidots Somu līča piekrastes, mežu, purvu, pļavu biotopu, sugu, dabas pieminekļu – dižakmeņu, ūdenskritumu, atsegumu un kultūras pieminekļu – senkapu, pilskalnu, muižu, zvejniekciemu u.c. objektu aizsardzībai.
N/A

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.
N/A
Pēc izmēriem neliela, ar mežiem klāta teritorija, kurā izplūst sēravoti. Populārākais no tiem – Ellītes sēravots satur mazmineralizētu sērūdeni, kam piedēvē dziedznieciskas īpašības. Sēravota apkārtne ir labiekārtota un to atrast palīdzēs taka un informācijas stends. Avotu uzskata par Iecavas izteku. Dabas liegums veidots ar sēravotiem saistīto biotopu un aizsargājamu augu sugu saglabāšanai.
N/A

Jõeniidu ir maza, jauka ģimenes saimniecība, kas piedāvā naktsmītni un maltītes no savā saimniecībā audzētajiem dārzeņiem un kazas piena.
N/A

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.
N/A

Apskatāmas dažādu vēsturisko periodu un tautu tradicionālās rotaļlietas, atvērta spēļu un leļļu meistarošanas darbnīca.
N/A

Vienkoču parks atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, Līgatnes novadā pie Līgatnes upes, un tā platība ir 9.25 ha. Vienkoču parka pamatkoncepcija ir balstīta uz koka amatniecības un vienkoču izstrādājumu popularizēšanu. Šī parka izveides pamats balstās uz iespējami maksimālu dabas materiālu pielietošanu. Vienkoču parkā ir izveidotas vairākas zonas: muzeja teritorija, ainaviskā vide, neskartā daba, klasiskais dārzs, modernais dārzs, saimniecības zona. Staigājot pa takām, var aplūkot dažādas koka skulptūras. Tie ir gan dažādi dzīvnieki, gan pasaku un teiku tēli vai arī pēc vēstures avotiem veidoti objekti. Parkā ir iespēja vērot ne tikai mākslīgi veidotus objektus, bet arī pašu dabu. Ja parka apmeklējuma laikā būsiet gana klusi un vērīgi, tad varēsiet novērot dažādus savvaļas dzīvniekus.
N/A
Piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem (1861. g.) Vēršupītes krastā.
N/A

Kafejnīca piedāvā svaigi gatavotus mājas ēdienus. "Cafe 21 & Putnu Dārzs" izīrē telpas banketu, svinību,mielastu, furšetu un semināru rīkošanai. Veic ēdienu piegādi un izbraukumu servisu.
N/A

Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot,  kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā. 
N/A
Bijušā Spilves lidlauka dienvidrietumu daļā vēl joprojām atrodas betonēti laukumi, kur padomju laikā bāzējās militārie helikopteri.
N/A
Maltas (Borovajas) vecticībnieku kopienas lūgšanu nams ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Dievnama celtniecība sākta 1931. gadā, un to cēlis būvuzņēmējs A. Gruncevičs.
N/A

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.
N/A

Muhu salas Koguvas ciems ir viens no Igaunijas lauku arhitektūras izcilākajiem paraugiem. Ciems ir diezgan labi saglabājies, un tā lauku ēkas kopā ar akmens žogiem ir iekļautas aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā. Muhu muzejā var iepazīties ar bagātas piekrastes viensētas dzīvi, apciemot Igaunijas rakstnieka Juhana Smūla dzimtās mājas – Tooma sētu, kā arī ieskatīties vecajā ciema skolā un aplūkot tekstila izstrādājumu izstādes eksponātus.
N/A
Latvijas lielākajā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ap 6 % no valsts teritorijas), kas aptver daļu no Limbažu, Valmieras un Valkas rajoniem, sastopams ļoti daudzveidīgs un atšķirīgs ainavu, biotopu un sugu kopums. Salaca (ietilpst Salacas ielejas dabas parkā) ir viena no Baltijas jūras reģiona nozīmīgākajām lašu nārstu vietām. Upes ielejas ainava ar smilšakmens atsegumiem piesaista daudzus apmeklētājus – ne velti tā ir otra populārākā Vidzemes ūdenstūristu upe. Rīgas jūras līča austrumu piekraste salīdzinoši īsā krasta posmā izceļas ar lielu ainavu un biotopu atšķirību. Tās ziemeļos plešas piejūras Randu pļavas, vidusdaļā – smilšaini liedagi, bet dienviddaļā – akmeņaina krastmala divu desmitu kilometru garumā. Igaunijas pierobežā ir izvietojušies t.s. Ziemeļu purvi (ZBR dabas lieguma zona, NATURA 2000 teritorija "Ziemeļu purvi"), bet Sedas tīrelis ir viena no nozīmīgākajām putnu atpūtas un barošanās vietām migrāciju laikā. Rezervāta teritorija izceļas ar lielu mežu daudzveidību un tajā sastopami visi Latvijā esošie mežu tipi. Apmeklētājiem izveidotas interesantas dabas takas ar skatu torņiem vai platformām Randu pļavās, Burtnieka ezera krastā, Planču purvā, Niedrāju - Pilkas purvā, Dziļezera un Lielezera krastos u.c. Mazsalacas Skaņākalna parks ir viens no populārākajiem Ziemeļvidzemes tūrisma objektiem. Teritorijā atrodas arī daudzi nozīmīgi kultūras pieminekļi, t.sk. viena no pirmajām Latvijas apdzīvotām vietām, kur šodien atrodas t.s. Zvejnieku kapulauks (5. – 2. g.t. pr. Kr.). ZBR atrodas vēl divas dabas lieguma zonas - NATURA 2000 teritorijas "Vidusburtnieks" un "Augstroze".