Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu.

Ģimenes restorāns “Hercogs” atrodas Jelgavas pilsētas centrā pie Hercoga Jēkaba laukuma. Pavāri izmanto vietējās izejvielas, sadarbojas ar briežu dārzu „Rudiņi”.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, brieža gulašzupa, brieža karbonāde, cepts zandarts vai sams, cūkgaļas cepetis, jēra sautējums, kartupeļu pankūkas, smiltsērkšķu deserts.

Īpašais ēdiens: Liellopu filejas steiks uz akmens.

Atrodas Kūrmājas prospekta turpinājumā pie gājēju ietves, kas ved uz jūru. Piemineklis (uzstādīts 1977. g.) simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti.

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

Dabas resursu, dabas, ainavas, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu ziņā – viens no bagātākajiem un ainaviski neparastākajiem Latvijas dabas parkiem, kura galvenā „vērtība” ir mazskartā Daugavas vidusteces ieleja ar astoņiem lieliem lokiem (garums 4 – 8 km) un tās pieteku gravām. Izcilas ainavas paveras no Daugavas ielejas stāvajiem krastiem, īpaši Slutišku un Ververu kraujām un Elernes grants kalna, kā arī citām vietām. Ielejas krastos atrodas divi desmiti dažādu arheoloģijas pieminekļu, senie senču pilskalni - Naujenes, Markovas, Vecračinas u.c., neskaitāmi dievnami - Juzefovas, Spruktu, Borovkas, Elernes, Sīķeles, Kaplavas u.c., muižas (Rozališku, Lielbornes u.c.), kā arī unikālā vecticībnieku apdzīvotā Slutišku sādža, kurā apmeklētājiem izveidota muzeja ekspozīcija. Parka teritorijā atrodas arī interesantas dabas takas, velomaršruti, var veikt pārgājienus ar zirgiem. Nesen Krāslavā uzcelts jauns un moderns skatu tornis. Saistošs ir nobrauciens pa Daugavu ar laivām. Dabas parks ietilpst lielākā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā - Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidū.

Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Bioloģiskā saimniecībā audzētu produktu un dzērienu degustācijas, meistarklases ar saukli "Izgaršo dzīvi". Saimniecība izveidota uz 1847. gadā Vācu barona fon Hahn būvētām ūdens dzirnavām, kurā tiek audzēti dambrieži, foreles, augļi un dārzeņi. Ekskursija pa dambriežu dārzu, bērniem tematiskas (gadalaiku) ekskursijas un radošās darbnīcas. Saimnieks ir vīndaris, kurš ar rūpību pieiet ik vienam sevis darinātajam dzērienam. Degustācijas un stāstus viesiem piedāvā izbaudīt romantiskajā vīna pagrabiņā. 

Atrodas Tērvetē, Dobeles – Elejas ceļa malā, 0,2 km dienvidrietumos no Tērvetes pilskalna. Ar mežu apaugušais paugurs ir sena apmetnes vieta, kas bijusi apdzīvota jau 1. g.t. pr. Kr. Teika stāsta, ka kalnā bijis klosteris, kura mūki pēc klusēšanas pārkāpuma saulgriežu laikā kopā ar visu celtni nogrimuši kalna dzīlēs.

Atrodas Rīgas ielā 39. Dievnams celts 1848. – 1849. g. klasicisma stilā (arhitekts A. Štauberts), bet laikā no 1924. – 1934. g. pārbūvēts (A. Vizuļa projekts). Dievnama izskatu salīdzina ar Svētā Pētera katedrāles veidolu Vatikānā. Blakus baznīcai atrodas Rīgas ielas gājējiem domātā daļa.

Saimnieki izveidojuši Folkloras taku, kur skaidro senču rakstu, simbolu un dainu saturu. Te var uzzināt par augu nozīmi veselībā. Tiek piedāvāti visi dzīves gājuma rituāli (krustabas, jauniķu līdzināšana u.c.), uguns un pirts rituāli, gadskārtu svētki. Iepriekš piesakot, var nobaudīt maltītes, kur galdā liek latviešu tradicionālos ēdienus, t.sk. – sklandraušus.