Restorāns "KEST" atrodas senā ēkā, kuras telpās kādreiz bijis ugunsdzēsēju depo. Tā izveidotājs ir šefpavārs Māris Jansons, kurš jau vairāk kā 20 gadus strādā viesmīlības nozarē. Restorānā iespējams baudīt gan latviskas, gan pasaules garšas. Tiek pasniegtas 5 ēdienu maltītes.

Nozīmīgs Rīgas līča krasta un aprimušu kāpu komplekss ar trīs lielo Latvijas upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvām un senām atpūtas vietu un kūrortu tradīcijām. Teritorijā izceļas ar skaistām piekrastes ainavām un ir viena no retajām jūrmalas pļavu atrašanās vietām Latvijas piekrastē. Dabas parka teritorijā ietilpst vairāki dabas liegumi – Lielupes grīvas pļavas, Vakarbuļļi, Daugavgrīva, Vecdaugava un Ummis (sk. nodaļu „Dabas liegumi”). Interesantākie dabas veidojumi ir Garciema kāpu amfiteātris un atsevišķas kāpas, piemēram, Legzdiņu un Slēpotāju kalns. Apmeklētājus piesaista dažādie kultūras un vēstures pieminekļi - Mangaļu pussalas fortifikācijas un militārās celtnes (no Krievijas cara līdz Padomju laiku beigām), Daugavgrīvas cietoksnis, Vecāķu kūrorts ar veco piekrastes apbūvi, Daugavgrīvas un Vecāķu pludmales. Rīgas tuvums un svarīgie rekreatīvie resursi ir arī iemesls teritorijas lielai antropogēnai noslodzei. Dabas parks piemērots aktīvam tūrismam (kājinieku, velo, ūdens, auto - moto), distanču slēpošanai, dabas (putnu) vērošanai, kultūras tūrismam, pasīvai atpūtai un izziņas tūrismam. Apmeklētāju vajadzībām izveidota Daugavgrīvas un Rožu kāpu dabas takas u.c. infrastruktūras elementi, kuru blīvums, apjomi un kvalitāte, diemžēl, ne vienmēr ir pietiekams. Diemžēl, šo nozīmīgo pierīgas rekreatīvo objektu nevar pilnvērtīgi iepazīt arī ar velosipēdu, jo nav izveidoti veloceliņi, kas atvieglotu un padarītu drošu braukšanu ar šo videi draudzīgo transporta līdzekli, kā tas, piemēram, ir Kuršu kāpās un pārējā Lietuvas piekrastes teritorijā!

Kafejnīca "Apsīte" atrodas Apšuciema centrā pie veikala „Top”.

Latviešu virtuve: Kartupeļu pankūkas ar šķiņķi, pelēkie zirņi ar speķi, sklandrauši.

Īpašais ēdiens: Podiņš „Apsīte”.

2020. gadā atjaunots gājēju tilts pāri Irbes upei, tādējādi nodrošinot ērtāku velosipēdistu un kājāmgājēju pārvietošanos pa kādreizējā Mazbānīša stigu ciemu joslā starp jūru un asfaltēto šoseju.

Senlaicīgā un savdabīgā pirts mājiņa ir lieliska vieta atpūtai un relaksācijai Hījumā. Mājiņa ir būvēta no resniem baļķiem un tai ir velēnu jumts. Mājā ir pirts. 
Senlaiku mājiņa "Pähkli" ir piemērota ģimenēm ar bērniem, pieejams viss nepieciešamais - mājā ir virtuves stūrītis, pagalmā āra virtuve un ugunskura vieta, ārā tīra sausā tualete.
Lauku sētas pagalmā dzīvo trīs īpaši mīļas alpakas.
Saimniece Heli piedāvā ziepju gatavošanas meistarklases. Produktus var iegādāties. 

Piltene ir viena no mazākajām un senākajām Latvijas pilsētām. Vēstures avotos Piltene pirmo reizi minēta 1295. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir jau no 1557. gada. Laikā no 14. – 16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. Vēsturiskās ielas, kas puslokā ietver pilsdrupas, malās saglabājusies 19. gs. pirmās puses koka apbūve. Piltenes bīskapa pili cēla 13. – 14. gs. mijā un izmantoja līdz 16. gadsimtam. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pamati un torņa fragmenti Vecventas krastā.

17. un 18. gadsimtā Peipusa ezera rietumu krastā ieradās Krievijas valdības vajātie vecticībnieki, kuru kopienai bija raksturīga apmešanās gar vienu, kilometriem garu ielu. Kasepē, Tihedas, Kikitas un Raja ciemi, kas sarindojušies gar Peipusa krastmalu līdz pat Mustvē apmēram 8 kilometru garumā, ir gandrīz vienīgā vieta, kur līdz šodienai var sastapt krievu vecticībniekus. Garā ciema iela ar savām unikālajām svētnīcām un vecticībnieku kultūras mantojumu ir iecienīts tūrisma objekts, kas piedāvā apmeklētājiem dažādus rosinošus apskates pasākumus.

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.