Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Taka iesākumā ved pa mežu ieskautu bijušo šaursliežu dzelzceļa līniju, pa kuru pagājušā gadsimta vidū izveda kokmateriālus. Tās tālākā daļa izmet nelielu loku pa Suistna purvu (Suistna raba), kur uzcelts skatu tornis ar izcilu sūnu purva ainavu ar nelieliem ezeriņiem. Takas garums vienā virzienā ir 4,5 km.

Pilnveidojot sentēvu radītās receptes (vienu no vecākajiem maizes pagatavošanas veidiem, kas nācis no 12. gadsimta) un sekojot līdzi mūsdienu “garšu pieprasījumam”, ceptuves saimnieks Jānis Kurpnieks pēc paša radītajām receptēm maizi ir papildinājis arī ar īstiem ķiplokiem, sēklām, dzērveņu sukādēm, žāvētiem augļiem utt..

“Tērvetes maize” piedāvājumā ietilpst vairāk nekā 12 maizes veidi, tajā skaitā augļu un ogu maize, kas kļūst par veselīgu desertu un, ko var ēst smalkmaizīšu vietā. Savukārt, tik pieprasītā tīrgraudu maize, kurā nav ne grama miltu -šī veselīgā uzkoda guvusi īpašu atzinību vegānu un veģetāriešu vidū. Ceptuves lielākais lepnums ir rudzu pilngraudu rupjmaize un saldskābmaize, kuru sastāvā nav kviešu miltu, kas mūsdienās ir liels retums. Rudzu maizes mīklu plaucē, kā rezultātā veidojas dabīgie cukuri, E un B vitamīns. Mīklu raudzē ozolkoka abrās ar pašu gatavotu ieraugu no abrkaša (iepriekšējā cepiena mīklas). Katrs klaips tiek veidots ar rokām uz lizes. Maizi cep īstā ar skujkoka malku kurināmā krāsnī. Rupjmaize no citiem mājražotājiem Latvijā atšķiras ar to, ka tā tiek cepta lielos klaipos, kas ir 8- 9 kg smagi un garumā sasniedz pat pus metru. Šādā klaipā maizes garšas “buķete” būs spēcīgāka un derīguma termiņš ilgāks.

Rupjmaize ar šķeltajiem rudzu graudiem un tīrgraudu (bezmiltu) maize ir saņēmusi “Zelta kvalitātes zīmi” pārtikas produktu konkursā – “Novadu garša Latvijā 2020”.

Tiek piedāvātas ekskursijas un meistarklases, kurās var iepazīt maizes tapšanas procesu un pašiem līdzdarboties tās pagatavošanā.

Atrodas 0,1 km ziemeļos no Dobeles pilsdrupām - laukumā starp Tērvetes ielu un Liepājas šoseju. Tas veltīts 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem kareivjiem. 1940. g. pilsētas Vienības laukumā atklāto pieminekli (tēlnieks K. Zemdega) desmit gadus vēlāk uzspridzināja, bet 1996. g. atklāja no jauna (tēlniece I. Berga). Laukumā apskatāms 1989. g. uzstādītais piemiņas akmens (tēlnieks M. Zaurs) zemgaļu aiziešanai no Dobeles, kas notika 1289. g. Pirms aiziešanas uz Lietuvu, tie nodedzināja savu koka pili Dobeles pilskalnā. No laukuma paveras labs foto – rakurss uz Dobeles pilsdrupām.

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

Atrodas Kalēju ielas malā. Savu popularitāti ieguvis ar nostāstu, ka Ziemeļu kara laikā pie tā pusdienojis Krievijas cars Pēteris I un Polijas valdnieks Augusts (Stiprais).

Mustjala Mustard Saaremaa piedāvā pašgatavotas sinepes un čatnijus, kurus jebkurš var nodegustēt un izvēlēties sev piemērotāko. Šeit notiek arī meistarklases, tā ka pēc tam vienmēr varēsi savu iemīļotāko piedevu pagatavot pats.

Izbraucot no Rīgas, apskatiet saimniecību, kurā cep pilngraudu kliņģerus, un pēc tam apmeklējiet Bauskas pili un Bauskas alus darītavu. Tālāk dodieties uz etnogrāfisko muzeju "Ausekļu dzirnavās", kur ir iespēja pašiem pagatavot speķa pīrādziņus. Dodoties tālāk, apstājieties kafejnīcā, kurā ir iespējams nobaudīt mājās gatavotu saldējumu. Pēc tam - izbrauciens ar Vikingu laivu un Cesvaines pils apmeklējums. Apciemojiet kazu saimniecību un nodegustējiet kazas sieru. Nākamajā dienā jums ir iespēja pašiem izcept tradicionālo rupjmaizi, pēc tam - dodieties uz Trikātas siera ražotni. Apmeklējiet Valmiermuižas alus darītavu, apburošo Cēsu pilsētu ar tās viduslaiku pilsdrupām un šaurajām ieliņām, kā arī Cēsu alus darītavu. Pēc tam dodieties uz Āraišu vējdzirnavām un izbaudiet tradicionālo dzirnavnieka putru. Pirms atgriežaties Rīgā, apmeklējiet Turaidas pili.

Kurzemē un Zemgalē hercogs Jēkabs valdīja no 1642. līdz 1682. gadam, tajā laikā strauji attīstījās kuģu būve, parādījās pirmās manufaktūras un uzlabojās lauksaimniecības ražošanas apjomi. Kuģi eksportēja preces uz Eiropu, devās uz Tobago un Gambiju, dibināja tur kolonijas un veda uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. Šajā periodā Latviju sasniedza kartupeļi, ko vietējie iedzīvotāji iemīļoja vien pēc pāris gadsimtiem.
Kurzemes delikatese ir Usmas zuši, tos gatavo zupās, cep un kūpina, sezonā gatavo arī vēja zivis, salakas un reņģes, bet brētliņas, siļķes un laši pieejami visu gadu. No rudziem cep rupjmaizi, skābmaizi vai sklandraušus, miežus vāra skābputrā vai bukstiņputrā. Suitu sievas piedāvā mācīties gatavot tradicionālos ēdienus.
Vasaras saulgriežos daudzviet gatavo Jāņu sieru, ik dienas piedāvā arī citus gardus sierus no govs un kazas piena. Iecienīti ir vietējo mājlopu un mājputnu ēdieni, arī māla podiņos kopā ar saknēm. Piedevās pasniedz ķirbi, dārzeņus, saknes, sēnes, pupas vai grūbas ar grēcīgi gardām mērcēm. Krogu piedāvājumā sezonā atrodama medījuma gaļa: briedis, stirna, bebrs un zaķis.
Kārumniekus gaida pīrāgi, medus kūkas un magoņmaizītes, kuras Kuldīgā cep pēc viduslaiku receptes. Saldajā – melleņu klimpas vai biguzis no rudzu maizes, medus, brūklenēm vai dzērvenēm un saldā krējuma. Slāpes remdēt varēsiet ar smaržīgām zāļu tējām un medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami mājas vīnu degustācijās, baudot gardu alu vai stiprāka dzēriena glāzīti.