Atpūta laukos
1821-1840 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.
N/A
2. pasaules kara laikā starp Vietalvu un Jaunkalsnavu aktīvi darbojās nacionālie partizāni komandiera Riharda Pārupa vadībā. To darbība tika pārtraukta 1946. g. Zemnīca atrodas grūti pieejamā un nezinātājam – atrodamā vietā – Vesetas palienes purva dabas liegumā. Laipu taka, kas ved no A puses vasarā ir ieaugusi biezā niedrājā. 2010. g. bargajā ziemā zemnīcai iebruka jumts, taču entuziasti plāno to atjaunot. Blakus tam uzstādīts balts krusts, uz kura ir lasāmi bojā gājušo partizāņu uzvārdi.
N/A

Tas atrodas pie „Burtnieku” mājām Īlē, kur viņš dzīvojis no 1837. – 1845. gadam. Tēvs Juris Barons apglabāts Īles kapsētā. Savu vārdu nemirstīgu Krišjānis Barons darījis, vācot, sistematizējot un sastādot Latvju Dainu krājumu. Tautasdziesmas jeb dainas ir mazi, ritmiski dzejolīši, parasti četrrindes. Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu pie dienas.
N/A

Restorāns atrodas Gulbenes pilsētas vēsturiskajā centrā, pilnībā atjaunotajā 19. gs. Vecgulbenes muižas kompleksā, zirgu manēžas ēkā. Šeit atrodas arī bārs, kurā laipni gaidīts ikviens pilsētas iedzīvotājs un viesis. Piedāvājumā ir plaša sezonālā ēdienkarte un biznesa pusdienas. Restorāna telpās un āra terasē (vasarā) ir iespējams izvietot līdz 60 viesiem.
N/A

Brāļu kapos apbedīti aptuveni 2000 karavīru. Pirmos kritušos strēlniekus — Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu — apbedīja 1915. gada 15. oktobrī. Sākot ar 1915. gadu, kapos sāka apbedīt Pirmā pasaules kara kaujās kritušos strēlniekus, vēlāk Februāra revolūcijas laikā nošautos kareivjus. Stučkas valdības laikā 1919. gada pavasarī šeit apbedīja Brīvības cīņās pret vācu vienībām un Dienvidlatvijas brigādi kritušos latviešu strēlniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja ap 800 Latvijas armijas kareivjus un virsniekus. 1941.—1942. gadā Brāļu kapos apbedīja 15 nacionālos partizānus, kā arī pārapbedīja komunistiskā režīma terora upurus. Līdz 1944. rudenim šeit apbedīja arī vairākus desmitus bijušās Latvijas armijas virsnieku un karavīru, kuri bija dienējuši Latviešu policijas bataljonos un Latviešu leģionā.

Abās pusēs ieejas vārtiem (augstums 10 metri, platums 32 metri) divas jātnieku skulptūru grupas (augstums 3,3 metri). Liepu gatve (205 metri) savieno vārtus ar galveno terasi, kuras centrā novietots 1 metru augsts mūžīgās uguns altāris, bet abās pusēs ozolu birzis. No terases abpusējas kāpnes ved uz regulāri veidotu kapulauku. Tā malās atrodas divas "Mirstošo jātnieku" skulpturālās grupas (augstums 3,6 metri), vidus daļā atrodas augstcilnis "Kritušie brāļi". Pret katru kapa vietu novietota smilšakmens vai plienakmens plāksnīte ar kritušā uzvārdu un vārdu vai uzrakstu "Nezināms". Ansambli noslēdz 6 metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus - Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz 9 metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra "Māte Latvija", kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir izcirsts no Allažu šūnakmens, izmantots arī Itālijas travertīns un smilšakmens.

Pirmmetu izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Andrejs Zeidaks.
N/A
Karostas katlu māja padomju laikā gadu desmitiem tikusi izmantota pilsētas apkures nodrošināšanai. Šobrīd tā ir ir pamesta un degradēta teritorija, kas lieliski pārskatāma no blakus esošajām Karostas ielām.
N/A
Dabas lieguma teritorija veidota Raķupes upes vidustecē, kuras krastos sastopami daudzveidīgi pļavu un mežu biotopi, kā arī lielu dimensiju ozoli un dižozoli, kas aug senajās viensētu vietās, kas, diemžēl, mūsdienās vairs nav apdzīvotas. Nozīmīga retu augu un dzīvnieku sugu dzīves vieta. Šobrīd teritorija nav labiekārtota tūristu apmeklējumiem, tādēļ piemērotākais veids to apmeklēt ir zinoša vietējā gida pavadībā, cilvēkiem, kuru interese ir saistīta ar vides izziņu. Raķupe nav piemērota arī ūdenstūrismam, jo ir ļoti daudz koku sagāzumu un bebru dambju.
N/A

"Smilškalnu" dārzos audzē upenes, kazenes, avenes, smiltsērkšķus u.c., no kuriem ražo mājas vīnu. Degustācijas rīko savā vīna darītavā, bet tās iespējams noorganizēt arī Padures Muižā.
N/A
„Upmaļi”. Rakstnieka Jāņa Klīdzēja dzimto māju vieta. Klīdzējs ir sarakstījis 8 romānus, 11 stāstu krājumus, 2 eseju krājumus un apceres par savas dzimtās Latgales ļaužu katoliski latvisko mentalitāti. Pēc romāna „Cilvēka bērns” sižeta Jānis Streičs ir uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu latgaliešu valodā, kas guvusi skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
N/A

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.
N/A

Meklējama Nīcgalē, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavas krastu. Baznīcu cēla (neogotikas stils) pēc muižnieka Henriha Plātera - Zīberga iniciatīvas 1862. - 1863. g., veltot to Jaunavas Marijas dzimšanai. Kā jau daudzas citas baznīcas, arī šī ēka un tās interjera priekšmeti cieta 1. pasaules kara laika notikumos. To atjaunoja 1922. gadā. Baznīcas iekārta ir saglabājusies no 19. gs. 60. gadiem, bet, centrālā altāra augšdaļu pārbūvēja 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk - 1961. g. uzstādīja ērģeles.
N/A
Resnākā Latvijas meža bumbiere (Pyrus pyraster). Koku vērts apmeklēt tā ziedēšanas laikā – tad vērojams īpašs skats!
N/A

Dabas parks, kas atrodas Ogres pilsētas ziemeļrietumu daļā, ir populāra ogrēniešu atpūtas, pastaigu, bet ziemā – distanču slēpošanas vieta. Parka lielāko daļu aizņem ar skujkoku mežiem apaugusi osu grēda (ledāja radīts veidojums – gara, salīdzinoši šaura pauguru virkne ar stāvām nogāzēm), kas ir nozīmīga daudzu augu sugu dzīves vieta. Viens no osu grēdas izteiktākiem pauguriem ir Jaunogres pilskalns - ar slēpēm un ragaviņām iecienīta nobraucienu vieta.
N/A
Augstrozes pilskalna taka atrodas ainaviskā vietā, gleznainā 13. gadsimta pilskalnā, kas apvīts ar teikām un leģendām. No pils drupām paveras labākais skats uz lielisko ainavu, ko veido Augstrozes Lielezers un Ziemeļu purvi.
N/A

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.
N/A

Atrodas pie Daugavas vecas gultnes gravas, Sērenes pagastā, Jaunjelgavas novadā mājas “Lazdāres”

Brīvdienu mājā ir pieejami trīs apartamenti, no kuriem katrā ir sava virtuve, vannasistaba un viss nepieciešamais lieliskai atpūtai lauku vidē. Kā arī svinību zāle līdz 20 cilvēkiem.

Atrodas 3 km no Aizkraukles un kilometru no jaunizbūvētās šosejas P76, kas savieno Rīgu ar Jēkabpili.

Gaida ciemos viesus, kas vēlas baudīt klusumu un vasaru lauku vidē. Ģimenes ar bērniem. Rezervējumi uz nedēļu un ilgāku laiku ar atlaidēm.
N/A

Bērzciema Lagūna ir atpūtas vieta zvejnieku ciematā Bērzciemā. Tiek piedāvātas divas teltis, katra ir 28 kvadrātmetrus liela, ar visām nepieciešamajām ērtībām, tostarp divguļamo gultu un atpūtas zonu. Viesu rīcībā ir arī pašapkalpošanās virtuve, āra duša un piknika vietas. Pēc iepriekšējas vienošanās vienā teltī maksimāli var izmitināt 4 personas. Piedāvājumā ir arī velosipēdu un SUP noma, telšu vietas un peldvieta jūrā. 

Glempings atrodas Enguras ezera Dabas parkā, kurā ir vairākas dabas takas, kā arī Engures ezera dabas taka ar savvaļas dzīvniekiem un putnu novērošanas torni un orhideju taka.

 
N/A
2 dienas

Maršruts piemērots aktīviem un spēcīgiem gājējiem, kuri gan skatos, gan izjūtās vēlās veikt ceļojumu pa Baltijas varenākās upes ieleju. Tas sākas Siguldā, kas vēsturiski dēvēta par Vidzemes Šveici. Siguldas apkaimē paveras vieni no skaistākajiem Latvijas skatiem. Maršruts šķērso vairāku Gaujas pieteku dziļās gravas un atklāj upes krastus, kas Baltijas mērogā pazīstami ar varenajiem devona perioda smilšakmens atsegumiem. Līgatnes dabas takas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mežam pietuvinātos dabiskos apstākļos – plašos voljēros dzīvo un apmeklētājiem apskatāmas mūsu mežiem raksturīgās dzīvnieku sugas. Dzīvniekus un to darbības pēdas var redzēt arī savvaļā, dodoties pa Gaujas nacionālā parka mežiem un takām.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​
N/A

Vienīgā vieta Latvijā, kur atjauno vecās un būvē jaunās ērģeles, kā arī izgatavo leijerkastes. Meistari interesentu grupām stāsta par ērģeļbūves vēsturi, principiem, instrumentu darbības mehānismu. Darbnīca iekārtota 2004. gadā bijušajā Mācītājmuižas stallī. Tās īpašnieks un vadītājs ir Jānis Kalniņš.
N/A

3 km dienvidos no Jūrkalnes centra, pie vecā (grantētā) Liepājas – Jūrkalnes ceļa atrodas bijušās Feliksbergas trīsgadīgās jūrskolas (1871. - 1902. g.) vieta. Tā kā no ēkas nekas nav saglabājies, tās vieta iezīmēta ar tēstu ozola laivu un diviem koka stabiem, kuros ir izgrieztas senās zvejnieku īpašumu zīmes.