Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Dabas takā gar Rojas upi iespējamas 3 dažāda garuma distances, kas lokveidā ved gar upi un tai pieguļošajiem mežiem – 2 km, 7 km un 15 km, kas katra atzīmēta ar savas krāsas norādēm. Dzeltenais aplis 2 km, zilais aplis – 7 km, sarkanais aplis – 15 km. Maršrutus var veikt arī ar velosipēdu, taču braucot ar velo, atsevišķi posmi var būt grūti izbraucami smilšu dēļ.

Pie upes ierīkotas vairākas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, labierīcībām, šūpolēm, vingrošanas konstrukcijām, atkritumu urnām, kā arī ugunskura un telšu vietām. Pie atpūtas vietām Žocenē un Rojā ir izveidotas arī laivu piestātnes. Takas sākumā upes krastā labiekārtota vieta, kur upē ietek Rojas avots, ko kā ūdensņemšanas vietu iecienījuši vietējie iedzīvotāji.

Radošajā mājā Latvietes pūrs var apgūt praktiskās iemaņas rokdarbu veidos, kas nepieciesami latviešu tautas tērpu darināšanai – baltie un krāsainie darbi, zīļu vainagu darināšana, adīšana, tamborēšana, tilla izšuvumi, pīto un austo jostu darināšana u.c.

Saimniece pati pārzina dažādus rokdarbu veidus un to tehnikas, nepieciešamības gadījumā tiek pieaicināti sava aroda meistari. Ir zināšanas par latviešu tautas tērpa novadu īpatnībām, saimniece labi zina tautas tērpu attīstības vēsturi un pielietojumu

Restorāns atrodas pusstundas braucienā no Madonas."Vakars uz Ezera" ir ekskluzīva iespēja vakariņot īpaši - uz ūdens, Kālezera vidū, izbaudot saulesrietu. Katrā "Vakars uz Ezera" vakariņošanas reizē tiek izvēlēti citi pavāri.

Atrodas Lielvārdes parkā 19. gs. sākumā celtajā Lielvārdes muižas klētī, ko vēlāk izmantoja kā dzīvojamo ēku. 1922. g. tai piebūvēja verandu. Muzejs ēkā ir izvietots kopš 1970. g., un tā krājumā ir materiāli par latviešu tautas eposu “Lāčplēsis” un tā autoru - Andreju Pumpuru (1841. – 1902.), kā arī par Lielvārdes novada vēsturi un etnogrāfiju. Blakus muzejam guļ liels akmens - Lāčplēša gulta (ap 80 t) ar atlūzu, kas ieguvusi Lāčplēša segas nosaukumu. Abi akmeņi savulaik atradušies Daugavā blakus Lielvārdes salai, kur tagad viļņojas Ķeguma HES ūdeņi. Turpat apskatāms t.s. Spīdalas koka bluķis, kas atvests no Aizkraukles. Minētie objekti atrodas pie stāva, klinšaina Daugavas krasta, kura piekājē viļņojas Daugavas plašie ūdeņi.

Vienkāršās formās celta vienstāvu ēka, virs kuras ieejas uz jumta novietots krusts. Kaut arī pati Pitraga draudze ir dibināta 1890. gadā, dievnams celts 1902. gadā, bet atjaunots 1925. – 1926. g. pēc ugunsgrēka 1. pasaules kara laikā un arī neatkarīgās Latvijas laikā.

Rucavas arborētums sastāv no trīs ģeogrāfiski dažādi novietotām vietām Rucavā un tās apkaimē. Pirmā daļa ir pašas Rucavas centra apstādījumi iepretim Rucavas novada domei, kuros aug magnolijas, deicijas, katalpas, baltegļu stādījumi u.c. Otra daļa atrodas pie Rucavas pamatskolas, kur mežā ir izveidota rodedendru, īvju un paciprešu kolekcija. Savukārt, trešā daļa atrodas nepilnus 4 km austrumos no Rucavas – bij. Rucavas muižas vietā (tikai pamati), ko sauc par Muižas kalna stādījumiem. Šī ir viena no ainaviskākajām arborētuma daļām, no kuras paveras neparasti plašs un skaists skats uz Sventājas dabas liegumu, kas ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Šeit 1996. g. arī aizsākās arborētuma veidošana, kas notika Salaspils botāniskā dārza dendralogu Raimonda Cinovska un Ināras Bondares vadībā. Kādēļ par arborētuma vietu izvēlēta Rucava? Tādēļ, ka dienvidkurzemes piejūrā ir maigāks klimats, nekā citur iekšzemē, tādēļ šeit mēs varam apskatīt augam daudzas siltāku zemju eksotisko koku un krūmu sugas. Maijā, kad zied rododendri, Rucavas arborētumā notiek „Dārza svētki”. Arborētuma daļas var apskatīt savā gaitā, bet, ja gida pavadībā, nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās.

Celts uz bijušā kolhoza stāvlaukuma Dunduru pļavu rietumu pusē. No torņa otrā stāva lieliski pārskatāms viss pļavu masīvs līdz pat Džūkstes upei un Kauguru kanālam. Redzami arī dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi, pat, ja tie atrodas visattālākajā vietā. Putnu vērošanas vieta no pavasara līdz vasaras otrai pusei.