Maršruts ved pa dabas parku „Daugavas loki”, ko pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gribēja appludināt, uzceļot Daugavpils HES. Dabas parka centrālā artērija ir Daugavas senieleja. Daugavas īpatnība ir astoņi lieli upes līkumi - loki, kuru garums sasniedz 4 - 6 km. Upes krasti lielāko augstumu sasniedz t.s. Daugavas vārtos, kur tos iekļauj stāvās un varenās Ververu un Slutišku kraujas. Vairāk kā ½ no teritorijas aizņem meži, kas piemēroti pārgājieniem un dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Daugavas ieleja ir floristiskā ziņā viena no bagātākajām Latvijā - tajā ir sastopamas > 800 augu sugas. Šeit ir vērojama multinacionāla vide, kur savijušās latgaļu, lietuviešu, poļu, krievu un baltkrievu tradīcijas un to mantojums. Viena no iecienītām tūristu vietām ir Slutišku sādža, kurai nav līdzīgas citur Latvijā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Goswin von Herike. Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju.  Pils laika gaitā uzlabota un pārbūvēta. 17.gs. vidū veikta vērienīga pils pārbūve un ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem. 18.gs. pils celtnes vairs netika labotas, tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes, gadsimta beigās vairs netika apdzīvota, un tā pārvērtās drupās.   Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17. gadsimtā veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes. 

2019.gadā pilsdrupas Ālandes upes atpūtas parka projekta ietvaros izbūvēta skatuve un skatu platforma virs pilsdrupām, rietumu nogāzē izbūvētas lielas kāpnes. Ap pilskalnu arī labiekārtota pastaigu taka, kura vijas cauri pilsētai gar Ālandes upi.

Viduslaiku pilskalnam un takai piekļaujas pilsētas promenāde ar skatu vietām un soliņiem.

Atrodas Lielvārdes parkā 19. gs. sākumā celtajā Lielvārdes muižas klētī, ko vēlāk izmantoja kā dzīvojamo ēku. 1922. g. tai piebūvēja verandu. Muzejs ēkā ir izvietots kopš 1970. g., un tā krājumā ir materiāli par latviešu tautas eposu “Lāčplēsis” un tā autoru - Andreju Pumpuru (1841. – 1902.), kā arī par Lielvārdes novada vēsturi un etnogrāfiju. Blakus muzejam guļ liels akmens - Lāčplēša gulta (ap 80 t) ar atlūzu, kas ieguvusi Lāčplēša segas nosaukumu. Abi akmeņi savulaik atradušies Daugavā blakus Lielvārdes salai, kur tagad viļņojas Ķeguma HES ūdeņi. Turpat apskatāms t.s. Spīdalas koka bluķis, kas atvests no Aizkraukles. Minētie objekti atrodas pie stāva, klinšaina Daugavas krasta, kura piekājē viļņojas Daugavas plašie ūdeņi.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Kambīze "Pie Laša kundzes" atrodas pie Salacgrīvas tūrisma informācijas centra – vēsturiskajā zivju ledus pagrabā. Jūrniecības tēmai atbilstošs interjers.

Latviešu virtuve: Aukstā biešu zupa, jūras zivju zupa, zivju un dārzeņu sacepums, šokolādes desa, pankūkas ar zemeņu ievārījumu, kvass.

Īpašais ēdiens: Ceptas un grilētas zivis – asari, butes, zandarti.

Neapšaubāmi, Palmses muiža ir viens no skaistākajiem un greznākajiem Igaunijas muižu kompleksiem. Muiža rakstiskajos avotos ir pieminēta jau 1510. g. kā Tallinas cisterciešu sieviešu klostera īpašums. Vēlākajos gadsimtos tā ilgstoši piederēja grāfu Pālenu dzimtai. Muižas pili uzcēla 1697. g., taču tagadējo izskatu tā ieguva 18. gs. pēc rekonstrukcijas. Muižas ēkas vēlreizēju atjaunošanu piedzīvoja pagājušā gadsimta 70. – 80. gados. Palmses muižu ieskauj liels un ainavisks parks ar dīķiem un paviljoniem, kā arī daudzas saimniecības ēkas, kas mūsdienās tiek izmantotas. Muižas pilī var iepazīt greznos interjerus, paviesoties tās pagrabos un iegādāties Igaunijā ražotu vīnu. Muižas stallī – ratnīcā atrodas Lahemā nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur apskatāma parkam veltīta ekspozīcija.

Rietumu mols (pabeigts 1885. g.) iestiepjas jūrā 860 m garumā un kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci jūrā, mazinot tās aizsērēšanu. Mola hidrotehniskās būves pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem. Tas vairākkārt rekonstruēts un nostiprināts. 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums. Apmēram ½ no mola ir atjaunota, to nobetonējot. Pārējā daļa šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī! Jau 1528. g. Poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli par bākas būvniecību Daugavas grīvā. Pirmā karte, kurā attēlota bāka, datēta ar 1536. gadu. 1721. g. Krievijas bāku uzskaitē minēts, ka šeit atrodas akmeņu krāvums, uz kura dedzināta uguns. Vēlāk celti koka un akmens torņi, kas karu laikā iznīcināti. Pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. g. un ir 35 m augsta. Tās uguns redzama 18 jūras jūdžu tālumā.