Dārzkopības institūts ir vadošais augļkopības un dārzeņkopības pētniecības centrs Latvijā, kas ne tikai nodarbojas ar Baltijas agroklimatiskajiem apstākļiem piemērotu augu sugu selekciju un introdukciju, bet arī ražo ar augstu uzturvērtību, šķiedrvielām bagātus pārtikas produktus no institūta dārzos izaudzētā. Dobeles viesiem pavasara ziedoņa laikā ir iespēja izstaigāt takas vienā no lielākajiem ceriņu dārziem Eiropā, kurā aug 240 dažādi ceriņi. Maijā/jūnijā Dārzkopības institūta dārza viesi var priecāties par aprikožu, ķiršu, plūmju, ābeļu, bumbieru, cidoniju ziedu kupenām.

Saimniecība atrodas tradicionālajā zvejnieku ciematā, un šeit ir cieņā vietējie ēdieni un rokdarbi. Viesiem tiek piedāvāts degustēt pašgatavotos produktus, kā arī šeit rīko ēdiena gatavošanas un amatniecības meistarklases un iepazīstina ar lauku dzīvi.

Nakšņošana lauku mājā līdz pat 40 personām (ar papildvietām). Pirts un pirtnieka pakalpojumi, svinību telpa, atpūta dabā – peldvieta dīķos, makšķerēšana, sporta un atpūtas laukumi. Saimnieki piedāvā nobaudīt žāvētas zivis vai zivju zupu, arī no Jūsu pašu iegūtā loma. Makšķerēšanai ir pieejami 17 zivju dīķi.

"Paradīzēs" ir iespējams rīkot arī svētku svinēšanu brīvā dabā, kā arī nakšņot teltīs. 

Viesošanās Viesu namā "Paradīzes" iepriekš obligāti ir jāpiesaka!

Jau no seniem laikiem Cesvainē zinājuši alu, vīnu un brandvīnu. Pirmais krogs minēts jau pirms 1520.gada. Cesvaine var lepoties ar savulaik lielāko un svarīgāko krogu Vidzemē - Šļākas krogu. Barona Vulfa pils pagrabi vienmēr bijuši pilni ar labām vīna, liķiera un brandvīna pudelēm.

Balstoties uz senajām dzērienu baudīšanas un darīšanas tradīcijām, 2015.gadā tika dibināts uzņēmums SIA "Cesvaines Vīns", kas savu mājvietu ir atradis senajā Cesvaines Brūzī un kas no jauna pildīs barona Vulfa pagrabus ar klasiskiem dzērieniem.

Amatnieks no klūgām taisa krēslus, galdus, bet no koka – dažādas saimniecībā noderīgas un praktiskas lietas. Ekskursija, koku skulptūru un sakoptās saimniecības apskate.

Atrodas ~ 0,4 km no Latvijas – Lietuvas robežas, Sventājas ielejas labā krasta nogāzē. Atrodama informācija, ka avotu tīrot, atklājusies 5 x 5 m ozolkoka „grīda”. Avots ir labiekārtots – virs tā slejas lapene ar niedru jumtu. Vēl pavisam nesen pie tā auga Latvijas dižākā ieva (nolūza), kuras vietā tagad kuplo biezs atvašu pulks.

Zemnieku saimniecība "Pīlādži" atrodas Durbes pagastā, Durbes novadā. Saimniecības pamatnodarbe ir graudaugu audzēšana. Papildus saimniecībā nodarbojas ar lopkopību, puķu stādu un dārzeņu audzēšanu. 

Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu.