Jodkrantes Raganu kalns ir liela paraboliska ar skujkoku mežu apaugusi kāpa. Tā koka skulptūru brīvdabas ekspozīcija (veidošanu uzsāka 1979. g.) ir viens no populārākajiem nacionālā parka apskates objektiem. Pa kāpas nogāzēm un augšpusi ir izveidota taka, kuras malās izvietotas ~ 80 (2007. g.) Lietuvas daiļamata meistaru darinātās koka skulptūras, kas ataino Lietuvas tautas daudzveidīgo mitoloģiskās pasaules tematiku. Takas apskatei nepieciešama ~ 1 h.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Saimniecība atrodas ļoti skaistā vietā - Talsu pauguraines rietumu nogāzē, no kuras paveras skats uz Talsiem un to apkaimi. Atvērta saimniecība, kurā audzē un pārstrādā ābolus (žāvēti, ābolu čipsi, sulas). Viesus gaida izzinoša ekskursija, produkcijas iegāde un degustācija. Atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā – Talsu pauguraines dabas parkā. Vasaras sezonā ceļotājiem piedāvā telšu vietas. Rāda, kā veidot augļkoku vainagu. Saimniecības dārzos, kas plešas Talsu pauguraines nogāzēs, ir savāktas dažādas ābeļu šķirnes - saimniece veido un attīsta vietējo šķirņu kolekciju. Pie saimniecības uzstādīts arī informatīvs stends, kas iepazīstina ar Talsu pauguraines dabas parka nozīmīgākajām vērtībām.

Saimniecības teritorijā tiek piedāvāta svinību un ceremoniju vieta; pieejama stikla oranžērijas un teritorijas noma pasākumiem. Piedāvājums jaunlaulātajiem - ābeles stādīšana “Kurzemnieku” paradīzes dārzā, foto sesijas.

Misters Biskvīts ir kafejnīca pašā Siguldas centrā, iepretim dzelzceļa stacijai. Tajā tiek pasniegtas gan brokastis, gan salāti un uzkodas, gan dažādi pamatēdieni. Uzsvars tiek likts uz dabīgu un gardu konditorejas, kā arī kulinārijas izstrādājumu gatavošanu - gan kafejnīcas, gan dažādu pasākumu vajadzībām. Pieņem pasūtījumus arī līdzņemšanai.

Pēc Livonijas valsts izveides, pāvests veltīja šo zemi Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tā radās Terra Mariana jeb Māras zeme. Ceļš Ludza – Rēzekne – Daugavpils ir sena tirdzniecības ceļa posms, kurš agrāk savienoja šodienas Viļņu un Kauņu ar Pleskavu, bet vēlākos laikos Sankt – Pēterburgu ar Varšavu.
Ļoti skaista un poētiski gleznaina – upes un ezeri, kas aizpilda latviski kalnainu, mežiem piepildītu apkārtni ar virsotnēm, no kurām atklājas tāli saredzams apvārsnis – tāda ir Māras zeme, kuru saucam arī par Zilo ezeru zemi. Te viļņojas Rāznas ezers, kas ir otrs lielākais Latvijā. Skaidrā laikā Rāznā spoguļojas Mākoņkalns jeb Padebešu kalns, tā virsotnē senāko nocietinājumu paliekas Latgalē, vēl no Livonijas laikiem.
Rēzekni saucam par Latgales sirdi, jo tā visos laikos bijusi Latgales kultūras un izglītības centrs. Tieši šeit par tautas saziedotiem līdzekļiem 1939. gadā tiek atklāts piemineklis Latgales Mārai, tas veltīts Brīvības cīņās kritušajiem un Latgales atbrīvošanai. Tas iezīmē arī Latgales katolisko identitāti. Pieminekli atjauno 1992. gada 13. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā. Katoliskie Aglonas svētki, Latgales Māras piemineklis – tie ir neatņemami šīs puses simboli. Mūsdienas spilgti iezīmē jaunā Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.
Daugavpils ir otrā lielākā valsts pilsēta, nozīmīgs rūpniecības, kultūras, izglītības un sporta centrs. Daugavpils skrošu rūpnīca ir unikāla, saglabājies vecākais skrošu liešanas tornis Eiropā, tagad tas apskatāms ikvienam. Tāpat kā atjaunotais Daugavpils cietoksnis un Rotko muzejs. 
Netālu no Daugavpils atrodas nelielā Birķeneļu pusmuižiņa, Raiņa muzejs. Latgale ir dzejnieka jaunu dienu zeme. Tagad te tiekas jaunie mākslinieki un amatnieki. Arī senā keramikas māksla, kas raksturīga tieši šai Latvijas daļai, joprojām ir dzīva.  

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Atrodas Grobiņas centrā, Dzērves laukuma malā. Pirmā baznīca Grobiņa bija celta jau ap 1560. g., bet nākamā – 1596. g. celtā iznīcināta 1659. g. zviedru iebrukuma laikā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba Ketlera iniciatīvas 1664. g. tiek uzcelts jauns dievnams, ko atjauno 1892. gadā. Tas dedzis 2. pasaules kara laikā, bet vēlāk atkal atjaunots. Šobrīd notiek altāra restaurācijas darbi.

Vikmesti dēvē arī par Foreļstrautu, jo tā ir nozīmīga foreļu un taimiņu nārsta vieta. Gaujas labā krasta pieteka ir izveidojusi dziļu gravu ar stāvām nogāzēm, kuras lejtecē izveidojušies nelieli – ap 4 m augsti smilšakmens atsegumi. Gravas labajā (rietumu pusē) paceļas ar mežu apaugušais Vikmestes pilskalns. Gar Vikmestes upi izveidota taka, kuras sākumdaļa atrodas pie Siguldas – Turaidas ceļa, bet beigu daļa – pie Raganas – Turaidas ceļa (ap 3 km).

Viesu nams atrodas skaistā, mierīgā vietā pie dīķa, kas ikvienu zvejnieku iepriecinās ar zivju pārpilnību. Viesi tiek izmitināti 120 gadus senā klētī, kurā ir guļamistabas, virtuve un pirts.

Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.