Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).

No vairākiem parka ūdenskritumiem noteikti ir jāapmeklē divi. 1,2 m augstais vienpakāpes Nemmeveski ir izveidojies uz Valgejegi upes (Valgejõgi), vietā kur tā šķērso Ziemeļigaunijas glintu. Šeit Valgejegi atgādina krāčainu (īpaši – pavasaros) kalnu upi, kas plūst pa vairākus metrus augstu klinšu ieskautu kanjonu. Palu laikā šo upes posmu ir iecienījuši ekstrēmie ūdenssporta veidu cienītāji. Pie ūdenskrituma un tālāk pa upi lejup redzamas ap 1920. g. celtās hidroelektrostacijas konstrukciju paliekas.

Atrodas Grobiņas centrā, Dzērves laukuma malā. Pirmā baznīca Grobiņa bija celta jau ap 1560. g., bet nākamā – 1596. g. celtā iznīcināta 1659. g. zviedru iebrukuma laikā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba Ketlera iniciatīvas 1664. g. tiek uzcelts jauns dievnams, ko atjauno 1892. gadā. Tas dedzis 2. pasaules kara laikā, bet vēlāk atkal atjaunots. Šobrīd notiek altāra restaurācijas darbi.

Maršruts "Murjāņi - Līgatne" ved caur Gaujas senieleju ar devona smilšakmens atsegumiem, raksturīgo augu valsti un dzīvniekiem. Krastos sastopami Latvijā lielākie nogāžu un gravu meži ar liepām, ozoliem, gobām un ošiem. Upes līkumos palienē aug baltalkšņu un vīksnu audzes. Uz koku stumbriem atrodams plaušķērpis. Senieleja bagāta ar sausokņiem un kritalām, tāpēc Gaujas krastu mežos dzīvo visu Latvijā sastopamo dzeņu dzimtas sugu putni. Smilšainajās Gaujmalas pļavās un Gaujas vecupēs ir bagātīga bezmugurkaulnieku fauna. Upes krastos ir smilšakmens klintis ar čurkstu alām un zivju dzenīša ligzdām. Klinšu pakājē iztek avoti, kas uztur mikroklimatu ielejā. Gauja ir nozīmīga arī kā Latvijas lielākā lašupe. Maršruts ir daļēji marķēts un papildināts ar norādēm un informācijas stendiem.

Kuģinieku drošībai 1875. g. celtā bāka stipri cieta 1. pasaules kara laikā. Savu tagadējo izskatu tā ieguva pēc atjaunošanas 1922. g. Bākas uguns atrodas 21,3 m v.j.l. un tās detaļas savulaik vestas no Francijas. Pie bākas ieejas 1975. g. uzstādīta piemiņas plāksne par godu bākas simtgadei. Pie bākas atrodas bijušās padomju armijas militārās bāzes atliekas.

Siguldas Jaunā pils būvēta (būvmeistars J. Meņģelis) laikā no 1878. - 1881. g. un tās īpašnieks bija kņazs Kropotkins. Pils torni paaugstināja 1937. g. (arhitekts A. Birkhāns). No 1923. - 1940. g ēkā atradās Rakstnieku pils (saimniekoja Latvijas Preses biedrība), bet Padomju laikā - kardioloģijas sanatorija. 1993. g. pilī izvietojās Siguldas pilsētas dome, bet no 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Siguldas Jaunā pils tāpat kā Siguldas un Krimuldas pilsdrupas, Krimuldas muiža un Turaidas pils ietilpst Siguldas, Turaidas un Krimuldas vēsturisko centru kompleksā .

Pazemes muzejs ir Kohtlas raktuvju–muzeja apmeklējuma saistošākā daļa. Pa pazemes koridoriem nokļūsiet dažādās degakmens (saukts par Igaunijas „brūno zeltu”) kalnraču pazemes darba un atpūtas vietās, spridzekļu noliktavā, pavizināsieties īstās kalnraču vagonetēs. Te parādīs un pastāstīs par degakmens ieguves darbos izmantoto tehniku un pielietotajām tehnoloģijām. Ciemiņi var pasūtīt garšīgas pusdienas, kas tiks pasniegtas turpat apakšzemes kalnraču ēdnīcā.

Latviešu dziedātāja un rakstnieka Marisa Vētras (īstais vārds – Morics Blumbergs) (1901. – 1965.) piemiņas akmens pie viņa dzimtajām mājām „Dārtiņām”. Norādes uz akmeni nav, tādēļ objektam var pabraukt arī garām.

Tītuvēnu reģionālais parks (Tytuvėnų regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Parkam raksturīga ainavu daudzveidība – te ir sastopami lieli mežu masīvi, purvi, ezeri, upītes. Šejienes reljefa veidotājs tāpat kā citur Baltijas valstīs ir bijis ledājs, kas atnesis un atstājis aiz sevis garas laukakmeņu grēdas. Kopumā parkā ir konstatētas 603 augu un 787 dzīvnieku sugas. Parkā aug veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, veci un jaukti platlapju meži ar ozoliem, liepām, kļavām, ošiem un gobām, sugām bagāti egļu meži, staignāju meži, nogāžu un gravu meži, purvaini meži un aluviālie (pārplūstošie) meži. Parkā esošās pļavas un tīrumi ir nozīmīga dzērvju atpūtas vieta migrāciju laikā, kad te pulcējās tūkstošiem putnu. Šiluvas baznīca un Tītuvēnu klosteris ir svētceļnieku galamērķis vairāk nekā 500 gadu garumā.