Šis maršruts iekļauj dažas no visautentiskajām pieredzēm, ko var iegūt ceļojot cauri zilo ezeru apgabaliem gar Latvijas un Lietuvas austrumu pusi. Šis ir reģions, kur nav redzamas tūristu masas, un cilvēki šeit ir labsirdīgi un viesmīlīgi, šeit ir tradicionāli ciemi, daudz reliģisko objektu, kā arī lauku mantojuma saimniecības.
Maršruts iet cauri Rāznas Nacionālajam parkam, kas atrodas pie ainaviskā Rāznas ezera, tradicionālām lauku sētām un senām pilīm. Šeit var redzēt Aglonas baziliku, svētceļinieku galamērķi, kā arī ir vērts apmeklēt Aglonas Maizes muzeju. Tālāk tūre iet cauri Daugavpilij, kur atrodas iespaidīgais 19. gs. cietoksnis, kur ir Marka Rotko mākslas centrs. Pa ceļam ir arī podnieku darbnīcas, kur izgatavo tradicionālu keramiku.
Jūs uzzināsiet vairāk par zirgu un govju audzēšanu, kā arī par to, kā tiek taisīts tradicionālais siers un zāļu tējas.
Tūre tālāk iet cauri Aukštaitijas Nacionālajam parkam gar pašu Lietuvas robežu cauri entogrāfiskiem ciemiem, koka baznīcām un garām daudziem ezeriem. Vērts apmeklēt Biškopības muzeju Stripeikiai un brīvdabas mākslas muzeju, kā arī Eiropas centru.
Un, protams, varēsiet nogaršot vietējo Latgales alu un tradicionālo ēdienu – cepelīnu – Lietuvā.

Celta kā cietokšņa tipa ēka. Cietusi Livonijas un Ziemeļu kara laikā. 1865. g. tapis mūsdienās redzamais tornis. J. V. Rabes darinātā kancele ar vītņkāpnēm.

Nosaukumu ieguvusi no zivju tirgus, kas agrāk atradies ielas galā pie Kuršu laukuma. Zivju ielas 4/6 pagalmā un blakus esošās Peldu ielas 2 pagalmā joprojām ir saglabājušās vecās no guļbaļķiem celtās noliktavu ēkas. Zivju ielā atrodas viens no populārākajiem pilsētas apskates objektiem - Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 Latvijas mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Viena no vecākajām Latvijas pilsētām, par kuru ziņas ir atrodamas jau no 1378. g. Kā apdzīvota vietā tā izveidojās Tebras krastos (Rīgas-Prūsijas ceļa mala), kur savulaik atradusies kuršu zemes Bandavas nocietināta koka pils Beida. Viduslaikos Aizpute bija Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. g., Aizputē uz dzīvi apmetās ebreji. Šodien ceļotājus Aizputē visvairāk piesaista saglabājusies senā pilsētvide, pilsētas vēsturiskais centrs un pilsdrupas.

Geraņimovas Ilzas ezera krastā atrodas „Zemeņu krastiņi”, kur lielās platībās audzē, pārstrādā (ap 10 šķirnes). Saimniecei ir piedāvājums - sešu dienu ilga zemeņu kūre veselības uzlabošanai. Zemeņu lasīšana, degustācija un iegāde svaigā un apstrādātā veidā, zemeņu maskas, ēdieni no zemenēm, māla maskas un kompreses pret locītavu sāpēm, floristikas iemaņu apguve, brauciens pa ezeru u.c.

Gatavo sierus, izmantojot vecas, Latvijā pielietotas receptes. Kā simts un vairāk gadus atpakaļ, sieri tiek taisīti ar rokām. Produktiem ir piešķirta „Zaļā karotīte”. Svaigo sieru var kūpināt. Organizē ekskursijas, kuru laikā var iepazīt uzņēmumu. Pieņem pasūtījumus un piegādā gatavo produkciju.

Lokveida taka (garums 1,2 km) iepazīstina ar piekrastes kāpu biotopiem un smiltīs ieputinātām simtgadīgajām priedēm. Cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā piekrastes meži tika bieži izcirsti un tajos nereti plosījās ugunsgrēki. Tā rezultātā veidojās ceļojošās smiltis, kas apraka palikušos kokus un atsevišķās vietās - arī saimniecības. Šī iemesla dēļ daudzviet piekrastē kāpas apmežoja. Piekrastes priežu meži kalpo kā aizsargbarjera starp jūru un iekšzemi, pasargājot no jūras un vēja darbības. Mūsdienās par smilšu pārvietošanos Kolkas raga apkārtnē liecina vecās, zemās priedes. Pēc vētrām, kad jūra noskalo stāvkrastu un atsedz priežu saknes, var novērot, ka priežu stumbri bijuši vairāk nekā metru dziļi ieputināti smiltīs. Piekrastes kokiem raksturīgi izliekti stumbri un karoga formas vainagi, kas izveidojas pastāvīgā jūras vēja ietekmē. Pašreiz šie meži pieskaitāmi ES nozīmes biotopam Mežainas piejūras kāpas. Atrodas Slīteres nacionālajā parkā.