Buses (Matkules) pilskalns atrodas Imulas veidotā krastu ielokā. No pilskalna, gan pretējā Imulas krasta atklājas vieni no skaistākajiem Kurzemes mazo upju skatiem. Tos gan vislabāk vērot bezlapu periodā, kad ainavas neaizsedz krasta augājs. Apkaimē izveidotas takas kājāmgājējiem. 
 

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Autentiskā Zypliu muižas vidē izveidots restorāns. Kulinārais mantojums - Lietuvas muižniecības ēdieni. Ēdināšana, degustācija, izglītības programmas.

Asares muižas romantiskā stila dendroloģiskais ainavu parks veidots 18. gs. un papildināts 19. gs. 2. pusē. Muižas parka teritoriju ieskauj laukakmeņu mūris. Bet parkā sastopamas daudz interesantas krūmu un koku sugas: Sibīrijas baltegles, Eiropas lapegles, duglāzijas, šķeltlapainie baltalkšņi, Švedlera kļavas, košumkrūmi, dažādi lakstaugi. Liepu alejā - 2 dižkoki. Tempļa kalna atjaunotajā lapenē - muižnieku tējas dzeršanas vieta ar skatu uz pili.

Viens no retajiem piedāvājumiem Latgalē, kur tūristu gids ekskursijas laikā dzied latgaļu valodā. Interesants, atraktīvs un izzinošs stāstījums par vēsturiskajiem notikumiem, kas saistīti ar Preiļu muižu un pilsētvidi.

Bauskas dabas parks ir veidots vairāku desmitu kilometru gara Lielupes upes tecējuma posma un to sateku – Mūsas un Mēmeles posmu un tiem pieguļošo teritoriju aizsardzībai. Minēto upju krastos atrodas vieni no lielākajiem Zemgales dolomīta atsegumiem (aizsargājami biotopi un ģeoloģiski dabas pieminekļi), bet minētās ūdensteces ir nozīmīgas upes nēģu un vimbu nārsta vietas. Svarīgas tūristu piesaistes ir arī dabas parka apkārtnē esošie kultūras pieminekļi – Bauskas pils komplekss, Jumpravmuižas parks, Mežotnes pilskalns, Vīna kalns, Mežotnes pils u.c. Mūsa un Mēmele ir populāri ūdenstūrisma galamērķi.

Restorāns atrodas Ungurmuižas „vecajā skolā”, kas kopā ar kungu māju un parku veido unikālu kultūrvēstures pieminekli. Ungurmuižas restorāns ir tiem, kas novērtē maltīti no vietējiem sezonas produktiem un gadsimtiem senas receptes. Pavāri iedvesmojušies no muižas saimnieces Helēnes Juliānes 18. gs. vidū pierakstītas ēdienkartes. Gatavojot ēdienu, pavāri izvēlas vietējo novada zemnieku produkciju.

Vecpiebalgas centrā, Bērzkroga – Madonas ceļa malā redzams dīķis, kurā audzē dažādu šķirņu un krāsu ūdensrozes. Te var noklausīties saimnieka stāstā par to, kā radusies tik populārā „tautas dziesma” par Vecpiebalgas ūdensrozēm. Stādu iegāde un praktiski padomi. Kamēr vecāki klausās stāstus, bērni var pabarot karūsas, kas ēd no rokas.