Atpūta laukos
2441-2460 / 4325
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Cafe Vizbuļi atrodas Bērzciemā, Engures novadā, apmeklētājiem piedāvā nobaudīt gardu maltīti, svaigi ceptas smalkmaizītes, izbaudīt Bērzciema jūru, atpūsties un relaksēties. Ziemas sezonā kafejnīca atvērta tikai nedēļas nogalē, vasaras sezonā - katru dienu, ir āra terase.
N/A

Smēdē taisa žogus, vārtus, vēja rādītājus, lustras, sadzīvē izmantojamus priekšmetus un suvenīrus. Interesentiem stāsta par kalēja darbu un demonstrē prasmes.
N/A

Saimniecībā audzē ~ 400 trušu, kā arī zemenes. Vaislas trušu, trušu gaļas, zemeņu stādu (3 – 4 šķirnes) un ogu iegāde. Pavasaros piedāvā salātus, bet rudeņos – dārzeņus. Izvadās pa saimniecību un dalīsies padomos ar truškopjiem.
N/A

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 
N/A

Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.
N/A

Labi redzams no Kornetu centra. Līdz tornim var nokļūt pa taku, kas ved pāri pļavai uz uzlokas pa stāvā Dzērves kalna nogāzi. No torņa paveras viens no skaistākajiem Vidzemes un Latvijas skatiem. Redzams Dēliņkalns, blakus esošie Dzērves un Ievas ezeri, Hānjas augstiene un Lielais Munameģis (acīgākiem vērotājiem).
N/A
Akmeņraga bāka padomju lielvaras laikā kalpojusi jūras navigācijas nodrošināšanai. Padomju laikā visām Latvijas bākām bija īpašs statuss un civila persona nedrīkstēja izrādīt par tām pastiprinātu interesi. Ir zināmi stāsti, ka atsevišķi vēstures pētnieki "pa kluso" tās fotografējuši, jo atklāta jūras krasta un tajā esošu stratēģisku objektu fotografēšana bija aizliegta. Šobrīd bāka un tai piederošās ēkas atrodas Latvijas Jūras administrācijas īpašumā. Akmeņraga bāka ir apskatāma arī no iekšpuses un ir atvērta apmeklētājiem.
N/A
4 dienas

Maršruts ved pa vienu no Rīgas jūras līča daudzveidīgākajiem un skaistākajiem krastmalas posmiem. Tajā redzamas Randu pļavas, kuras augu daudzveidības dēļ dēvē par Latvijas brīvdabas „herbāriju”. Te staigājami krasta posmi, kas klāti ar dažāda lieluma laukakmeņiem. Netrūkst arī skaistas un smilšainas pludmales. Tūjas – Vitrupes posms ir vienīgā vieta, kur Latvijas jūras krastā atsedzas devona perioda smilšakmens klintis. Aiz katra nākamā zemesraga parādās aizvien savādāka ainava! Maršruta pēdējie divdesmit kilometri migrāciju laikā ir putnu vērotāju „paradīze”. Maršruts ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​
N/A

Forti celti un pārveidoti ilgākā laika posmā. To celšanā rokas pielikuši gan vācieši, gan zviedri, gan krievi. 20.gadsimta sākumā - 1912.gadā tika uzsākta vairāku fortu būve Mangaļsalā un Bolderājā. Tika uzcelti divi forti ar 254mm lielgabaliem, seši forti ar 152mm lielgabaliem un trīs forti ar 138mm. Katrā fortā tika uzstādīti divi lielgabali. Mangaļsalas fortifikāciju sistēma sastāv no vairākām daļām un atrodas samērā plašā teritorijā. Atsevišķas tās daļas ir arī nepieejamas, jo atrodas mazdārziņu teritorijā. Tas ir unikāls vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā, bet tajā pat laikā ir "aizmirsts", nesakopts, grūti pieejams un apmeklējumiem bīstams. Ja objekts tiktu attiecīgi novērtēts un apsaimniekots, - nākotnē tas varētu būt viens no Rīgas tūrisma "top" objektiem, jo Rīga nav tikai Vecrīga.
N/A

Muzejs atrodas Ūe - Varblas muižas ēkā. Tas vēsta par apkārtnes dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē un Varblas pagasta vēsturi. Muzejā ir ierīkota arī rokdarbu istaba. Muižas graudu klētī var aplūkot senus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Ievērības cienīga ir agrīnā klasicisma stilā 1797. gadā no koka celtā galvenā muižas ēka. Katru gadu jūlijā šeit notiek tradicionālais rokdarbu gadatirgus.
N/A

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

N/A

Darbnīcā, kas izveidota lauku sētā, auž segas, paklājus, grīdas celiņus, galdautus, spilvenus, pin grozus, paplātes un suvenīrus, pēc pasūtījuma taisa tautas tērpus, demonstrē aušanas un klūgu pīšanas procesu.
N/A

Mini zooloģiskais dārzs Brocēnu novadā, kur iespējams gan apskatīt, gan samīļot dažādus dzīvniekus lauku vidē. Sētā ir arī ugunskura vieta un nojume, kur patverties lietus laikā.

 
N/A

Viena no izcilākajām Latvijas katoļu baznīcām. Tagad redzamais mūra dievnams celts 1761. g. poļu baroka stilā. Saglabājies oriģināls un ļoti krāšņs interjers (18. gs.). Ik gadu šeit notiek garīgās mūzikas pasākumi un poļu kultūras dienas. Gida pavadībā var iepazīt baznīcu un citus ES pierobežas (jābūt līdzi pasei!) tūrisma objektus.
N/A

Tālākais Hiiumaa salas ziemeļu punkts. Igaunijas augstākā čuguna bāka (1873. – 1875. g.) un piemineklis kuģa „Estonia” bojā gājušo piemiņai.
N/A

Lokveida taka (garums 1,2 km) iepazīstina ar piekrastes kāpu biotopiem un smiltīs ieputinātām simtgadīgajām priedēm. Cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā piekrastes meži tika bieži izcirsti un tajos nereti plosījās ugunsgrēki. Tā rezultātā veidojās ceļojošās smiltis, kas apraka palikušos kokus un atsevišķās vietās - arī saimniecības. Šī iemesla dēļ daudzviet piekrastē kāpas apmežoja. Piekrastes priežu meži kalpo kā aizsargbarjera starp jūru un iekšzemi, pasargājot no jūras un vēja darbības. Mūsdienās par smilšu pārvietošanos Kolkas raga apkārtnē liecina vecās, zemās priedes. Pēc vētrām, kad jūra noskalo stāvkrastu un atsedz priežu saknes, var novērot, ka priežu stumbri bijuši vairāk nekā metru dziļi ieputināti smiltīs. Piekrastes kokiem raksturīgi izliekti stumbri un karoga formas vainagi, kas izveidojas pastāvīgā jūras vēja ietekmē. Pašreiz šie meži pieskaitāmi ES nozīmes biotopam Mežainas piejūras kāpas. Atrodas Slīteres nacionālajā parkā.
N/A

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Pussalas pils pirmsākumi ir meklējami 14. gs. Tajā laikā minētā pils bija viena no lielākajām šāda tipa aizsardzības pilīm. Pēc Traķu un Viļņas ieņemšanas 1382. g. pils kļuva par Ķēstutu (Kęstutis) - Lietuvas dižkunigaišu dzimtas dzīves un valdīšanas vietu. 1655. g. Polijas – Lietuvas lielvalsts un Krievijas kara laikā pili nopostīja. Līdz mūsdienām no iespaidīgās celtnes (aizņēma 4 ha platību) saglabājušās tikai no laukakmeņiem celtā aizsargmūra un torņu paliekas. Tās iekšpagalmā ir apskatāma efektīvā viduslaiku ieroča – katapultas atdarinājums.
N/A

Amatnieces darina māla traukus, vāzes, svečturus, lukturus, dārza keramiku un sīkplastikas izstrādājumus. Interesanti ir māla trauki ar koka osām. Piedāvā ekskursiju, podnieka darba vērošanu, iespēju pašam sēsties pie virpas, kā arī iegādāties jau gatavo produkciju.
N/A
Padomju laikā visas bākas bija militāra statusa objekti, arī Papes bāka. Šobrīd bāku apsaimnieko Latvijas Jūras administrācija un tā ir apskatāma tikai no ārpuses.