No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.

Celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1883. g. pēc pārbūves ēka ieguva greznu manierisma un renesanses formu dekoratīvo apdari un lielāku būvapjomu. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk. Muižas pilī apskatāma Svētku zāle ar diviem marmora kamīniem, atsevišķās telpās - 20. gs. sākumā liktais parkets un ārdurvju vērtnes ar metālkalumiem. 1938. g. pili pārbūvē. 2. pasaules kara laikā ēkā atrodas vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kas nosaukta Oskara Kalpaka vārdā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Kalpaka bataljona gaitām. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. Septiņas dienas vēlāk O. Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas tiem deva iedvesmu turpmākajās cīņās. Rudbāržu muižas Varoņu zāle, kas stāsta par nozīmīgiem posmiem Latvijas Brīvības cīņās, restaurēta 2016. gadā.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Ceļā uz Turaidu noteikti ir jāpiestāj pie Gūtmaņa alas. Tā ir platākā (12 m), augstākā (līdz 10 m) un apjoma ziņā – viena no varenākajām Latvijas alām (alveidīga niša), kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska un nostāstiem (populārākais par Turaidas Rozi) apvīta vieta ar seniem sienu un griestu uzrakstiem (vecākie no 17. gs. beigām). No alas iztek avots, kam piemītot dziednieciskas īpašības. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. To iepazīšanu var sākt ar Turaidas muižas (pirmoreiz minēta 16 gs.) apskati, kas ir izcils Vidzemes muižas parauga piemērs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies 21 ēka, kas celta no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Apmeklētāji var apskatīt muižas stalli, ratnīcu, pirti, smēdi, zivju pagrabu, klēti, vagara māju, muižkunga veco dzīvojamo ēku, muižas kalpotāju dzīvojamo ēku, kalti u.c. Ejot Turaidas pils virzienā, nonāksim pie Turaidas Rozes kapa, ar ko saistīta leģenda par Turaidas Maiju, kas ziedoja savu dzīvību mīlestības vārdā. Blakus kapam aug diža liepa (sliktā stāvoklī), kas it kā dēstīta uz Maijas kapa. Tālāk esošā Turaidas luterāņu baznīca ir pēc kārtas trešais dievnams un viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām - vienjoma koka guļbūve ar barokālu tornīti. Tajā apskatāms altāris un kancele (18. gs. vidus), altārglezna "Golgāta" (17. gs. beigas – 18. gs. sākums) un vēstures ekspozīcija. Dainu kalnā plešas Tautasdziesmu parks, kura izveidi uzsāka 1985. g., atzīmējot latviešu dainu tēva - Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju. Šobrīd tajā ir izvietotas vairāk nekā 26 tēlnieka I. Rankas darinātās akmens skulptūras. Te notiek arī ikgadēji folkloras pasākumi. Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad nodega. 1953. g. te uzsāka plašākus restaurācijas darbus, atjaunojot Galvenā torņa augšējo stāvu, klēts ēku (ekspozīcija par Siguldas novadu), pusapaļo torni un pils kompleksa dienvidu korpusu. Tagad pils telpās ir izveidota muzeja ekspozīcija, kas vēsta par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem.

Zemnieku saimniecība „Dorītes” atrodas Daugavas ūdeņu apskalotā teritorijā Daugmalē. Šodien Daugmali un tās apkārtni var raksturot kā zaļu un ekoloģiski tīru teritoriju, kas ieguvusi starptautisku atzinumu. Tāpēc arī Daugmales Jāņa bites spēj ievākt un atnest augstvērtīgu medu un citus biškopības produktus. Daugmales Jāņa bišu medus vairākkārt ir bijis atzītākais medus Latvijas konkursos, bet viņa bišu maize ir ieguvusi augstu starptautisku novērtējumu. Šodien Jāņa pārvaldībā ir ap 300 bišu saimju, kuras ievāc un atnes līdz pat 20 dažādām medus šķirnēm un citus vērtīgus bišu produktus. Tiem, kuriem ir vēlēšanās Daugmales Jāņa klātbūtnē paglaudīt bites, izliet savu vaska sveci un pagatavot no māla savu laimes pogu, ir iespēja atbraukt uz Daugmali ekskursijā.

Šī muiža ir lielisks klasiskās arhitektūras piemērs Igaunijā. No 2002. gada šeit atrodas atpūtas centrs.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis (1937. g.) ieguvis un pārmantojis tautas nosaukumu, jo sākotnēji to sauca par „Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis”. Padomju gados tas netika nojaukts tikai tā iemesla dēļ, ka pretējā ielas pusē novietotais Ļeņina stāvs uz lielāka izmēra paaugstinājuma „nomāca” Tālavas taurētāja pieminekli.

Muzejā var noklausīties stāstu par šokolādes vēsturi, iepazīt procesu no iegūšanas līdz gatavai produkcijai, kā arī radošajā darbnīcā pašiem sagatavot un nodegustēt šokolādi. Rada bagātīgas, dabīgām izejvielām dekorētas Beļģu šokolādes trifeles. Blakus esošajā veikaliņā var nopirkt gatavo produkciju.