Atpūta laukos
4241-4260 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Lielākais Baltijas (pēc dažiem avotiem – arī Ziemeļeiropas daļas, ko skāris pēdējais apledojums) dižakmens. Tā tilpums ir 930 m3! Akmens augstums ir 7,5 m, garums – 16,5 m, platums – 14 m, bet apkārtmērs – 48,5 m. Ehalkivi, kas iztālēm atgādina milzu oli, „stāv” uz smilšaini - akmeņaina sēkļa, kas atkarībā no laika apstākļiem vai gadalaika var atrasties ūdenī. Ledājs to „atnesis” no Somijas D piekrastes. Pēc sastāva - pegmatīts.
N/A

Restorāns atrodas Gulbenes pilsētas vēsturiskajā centrā, pilnībā atjaunotajā 19. gs. Vecgulbenes muižas kompleksā, zirgu manēžas ēkā. Šeit atrodas arī bārs, kurā laipni gaidīts ikviens pilsētas iedzīvotājs un viesis. Piedāvājumā ir plaša sezonālā ēdienkarte un biznesa pusdienas. Restorāna telpās un āra terasē (vasarā) ir iespējams izvietot līdz 60 viesiem.
N/A

Skaita (> 80, pēc citiem avotiem ~ 250) un vizuālā ziņā vieni no lielākajiem un izteiksmīgākajiem Igaunijas senkapiem. Tie ir lieli akmens apļi, kuru vidū atrodas viens vai vairāki no akmeņiem veidoti „zārki”, kuros guldīja nelaiķi. Senkapi aptver laika posmu no dzelzs līdz bronzas laikmetam. To apskates nolūkā ir izveidota marķēta taka. Vilka pauguri ir uzskatāmi par izcilu piemēru, kādā veidā senkapus var izmantot par vēstures izziņas objektu.
N/A

Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC)
N/A

Celts Kaltenes dienviddaļā, Litorīnas jūras senkrasta nogāzē ar lielisku skatu uz savdabīgo – maziem līčiem un zemesragiem izroboto un akmeņaino Kaltenes jūras krastu. Kaltenes dabas takas (ap kilometru gara) sastāvdaļa. Šeit vērts atbraukt putnu pavasara vai rudens migrāciju laikā. Netālu – divas putnu vērošanas platformas.
N/A
Resnākais Latvijas un Baltijas valstu kadiķis (Juniperus communis). Aug lauka vidū, ļoti ainavisks. Koku sauc arī par Rietekļa kadiķi, jo zem tā labprāt sēdējis latviešu dzejnieks Rieteklis (Jūlijs Eduards Balodis (1856. – 1940.)).
N/A
1 diena

Tūrisma gide Ineta Jansone piedāvā ekskursijas grupām uz Melnalkšņu dumbrāja laipu. Melnalkšņu dumbrāja laipa ir viena no īsākajām un interesantākajām takām Ķemeru nacionālajā parkā (600 m). Melnalkšņu dumbrājā Vēršupītes krastos novērojami dabiskam mežam raksturīgi elementi – jauni, kā arī veci un dobumaini koki, kritalas, sausoņi, ciņi. Daudzveidīga ir meža putnu fauna. Jebkurā gadalaikā melnalkšņu dumbrājs ir īpašs. Taču visā krāšņumā dumbrājs atklājas tieši pavasarī. Vēršupītes pālu laikā ūdeņi pārklāj lielāko dumbrāja daļu, bet visapkārt zied zeltainās purenes, gaiss vibrē no putnu dziesmām un dzeņu bungošanas.
N/A

Forti celti un pārveidoti ilgākā laika posmā. To celšanā rokas pielikuši gan vācieši, gan zviedri, gan krievi. 20.gadsimta sākumā - 1912.gadā tika uzsākta vairāku fortu būve Mangaļsalā un Bolderājā. Tika uzcelti divi forti ar 254mm lielgabaliem, seši forti ar 152mm lielgabaliem un trīs forti ar 138mm. Katrā fortā tika uzstādīti divi lielgabali. Mangaļsalas fortifikāciju sistēma sastāv no vairākām daļām un atrodas samērā plašā teritorijā. Atsevišķas tās daļas ir arī nepieejamas, jo atrodas mazdārziņu teritorijā. Tas ir unikāls vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā, bet tajā pat laikā ir "aizmirsts", nesakopts, grūti pieejams un apmeklējumiem bīstams. Ja objekts tiktu attiecīgi novērtēts un apsaimniekots, - nākotnē tas varētu būt viens no Rīgas tūrisma "top" objektiem, jo Rīga nav tikai Vecrīga.
N/A

Latgales vēstniecība GORS atrodas Latgales sirdī – Rēzeknē. Tā ir vieta, kur vienkopus rada un vēsta Latgales stāstu. Te satek kultūras mantojums un senas vērtības, tradīcijas un jaunrade, valoda un notikumi, nozīmīgākās pasaules tendences, māksla, kultūra, dejas un dziesmas. Kultūras centrs, koncertzāles, kino, dzīves vieta māksliniekiem, izstāžu vieta mākslai, restorāns dzīves baudīšanai, vieta eksperimentiem ar visām maņām. 

Informācijas centra un biļešu kases darbalaiks:

Pirmdiena–piektdiena: 12.00–18.00

Sestdiena, svētdiena: 12.00–16.00

Pārtraukums: 15.00–15.30

Pasākuma dienā līdz pasākuma beigām vai, ja pasākums divās daļās, līdz otrās daļas sākumam.

Mākslas galerijas darbalaiks:

Katru dienu: 12.00–18.00

Kafejnīca "Zīds" nodrošina individuālu viesu un grupu ēdināšanu ikdienā, svētkos, kā arī apkalpošanu semināros un banketos, kas notiek Latgales vēstniecībā GORS. 
N/A

Nacionālā parka dienvidrietumdaļā jūrā iestiepjas Eldas pussala – skaists un ļoti  omaļš ar kadiķu mežu (alvāriem) noaudzis zemes pleķītis ar interesantu jūras krastu, kur atsedzas silūra perioda nogulumieži. No pussalas gala, kurā slejas vecs Padomju armijas robežsargu tornis (apmeklējumam bīstams!), paveras visaptverošs skats uz Vilsandi salu (atpazīstama pēc bākas), Lonalaidas salu (Loonalaid) – otru lielāko Vilsandi arhipelāgā, Salavu (Salava) un citām mazākām saliņām. Dabas mīļotāji var uzmeklēt Eldas klinti (Elda pank) – ~ 2 m augstu un 0,4 km garu atsegumu, kura piekājē var atrast interesantas ūdens izskalotas fosilijas.
N/A

 Atrodas nelielās Dvietes centrā. Tās baltais stāvs ir redzams jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu šeit cēla 1775. g. vietējās muižas īpašnieka grāfa J. K. Višlinga vadībā. Pēcāk dievnamu nojauca un pārveda uz Zarinku kapiem. Mūsdienās redzamās Dvietes katoļu baznīcas (neobaroka stilā) ar diviem torņiem celtniecību 1864. g. īstenoja ar grāfa Kazimira Plātera - Zīberga dotā finansējuma palīdzību. Dievnamu sagrāva 1. pasaules kara laikā, tāpēc līdz tā atjaunošanai un iesvētīšanai 1929. g. kā lūgšanu telpu izmantoja Dvietes muižas magazīnas klēti (divslīpņu jums), kas atrodas Dvietes – Bebrenes ceļa malā un tagad ir atjaunota. 1940. g. apkārt baznīcai uzcēla mūra žogu ar kārniņu jumtu, bet 20. gs. 70. gados uzbūvēja draudzes māju. Dievnamā ir īpaši grezns sakrālā baroka interjers, ko uzskata par krāšņāko bijušajā Daugavpils rajonā.

 
N/A

Sabiles pilskalnā jau 10. gs. atradās nocietināta senpilsēta. Pēc kuršu zemju dalīšanas, Sabili ieguva Livonijas ordenis, kas uzcēla mūra pili (nav saglabājusies). Rakstiskajos avotos Sabile pirmoreiz minēta 1253. g. Pie pils 15. gs. sāka veidoties apdzīvota vieta. Pilsētas tiesības Sabile ieguva 1917. g. Mūsdienās Sabile ir neliela mazpilsēta, kuras apkārtnē atrodas daudzi ievērojami kultūrvēstures pieminekļi. Sabiles pilsētas neatņemama kultūrvides sastāvdaļa ir čigāni, tādēļ to sarunu valodā dēvē arī par Latvijas čigānu galvaspilsētu. Sabile jau izsenis pazīstama ar savām vīnogu audzēšanas un vīna darināšanas tradīcijām, kas ir atdzimušas un baudāmas Sabiles vīna svētku laikā.
N/A

Atrodas pie Jēkabpils – Rēzeknes autoceļa (A 12), - autostāvlaukuma malā. No torņa redzama samērā plaša Teiču purva daļa ar atsevišķām salām (kokiem apauguši paaugstinājumi) augstā purva ainavā. Teiču purvam ir dabas rezervāta statuss, tādēļ apmeklējams ir tikai tornis.
N/A

Briežuciems, kas atrodas Balvu novadā, ir izveidojies pēc 2. Pasaules kara kā padomju saimniecības „Briežuciems” centrālais ciemats. Mūsdienās Briežuciema amatu meistaru ciems ir vieta, kur tiek kopti un godāti tradicionālie  amati, iesaistot tos mūsdienu dzīvē.
N/A

Daugavas aizsargdambju būvniecību Jēkabpilī uzsāka pēc 1981. gada lielajiem paliem, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko - 6,3 m atzīmi un pakāpās līdz rādījumam „8,7 metri”. Šo plūdu laikā puse pilsētas klāja Daugavas ūdeņi. 2011. gada vasarā notika plašāki dambja atjaunošanas un labiekārtošanas darbi. Pie tā uzstādīja laternas, soliņus, izveidoja pastaigu promenādi un piemiņas zīmi Daugavas kreisajā krastā, kas parāda maksimālo plūdu līmeni. Uz aizsargdambja Daugavas labajā krastā ir izvietoti informatīvie stendi, kur var uzzināt daudz interesantus faktus par pilsētas vēsturi. Dambji ir piemērota vieta, kur fotografēt vai gleznot pilsētas ainavas.
N/A

Kafejnīca "Dzirnas" atrodas Gaigalavas centrā – bijušajā kolhoza administratīvā centra ēkā. Ēdiena gatavošanā izmanto produktus no savas un citām lauku saimniecībām.

Latviešu virtuve: Pupu zupa ar grūbām, skābu kāpostu zupa, zirņu zupa, galda biešu lapu zupa, skābeņu zupa, zivju zupa no līņa vai karpas, ceptas ribiņas, cepetis, viltotais zaķis, krāsnī cepta karpa, kaltētas zivis, biezpiena krēms ar ķīseli, cepti āboli ar vaniļas mērci, pītās ruletes, žāvēti augļi un cidoniju sukādes.

Īpašais ēdiens: Pupu pankūkas.
N/A

Iespaidīga izmēra divstumbru liepa pie Nigliņu mājām. Viens no iespaidīgākajiem Lībiešu krasta dižkokiem. Lībiešu valodas skolotājas Zojas Sīles dzimtās mājas. Turpat pie mājām atrodas viduslaiku kapsēta – Veckapu kalns.
N/A

Saimniecībā apskatāmi vairāki dzīvnieki - zirgi, kazas, truši, suņi, kaķi un murkšķi. Ir iespēja iesaistīties lauku darbos un iemēģināt darbarīkus, iemācīties seno deju soļus, izstaigāt dzīvnieku takas un baudīt uz ugunskura ceptas pankūkas ar kazas pienu. Saimniecībā pieejamas arī pirtslietas un zāļu tējas.
N/A

Vasaras terases kafejnīca, kas atrodas Preiļu parka pludmales teritorijā, piedāvā 100% dabīgu mājas saldējumu ar ogām. Uz vietas cep svaigas "pampūkas". Darbojas tikai sezonas laikā no Mātes dienas (8. maija) līdz Tēva dienai (11. septembrim). Tūristu grupām piedāvā ekskursijas un siera saldējuma degustāciju.
N/A

Akmenī iekaltais teksts (vēl nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par tā laika vietējo mācītāju (kurš mira no mēra), par pastorāta izveidi Sīkragā, ko drīz vien pārcēla uz Mazirbi. Tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs (sk. iepriekš) mēra akmeņi vēstī par 1710. gada Lielo mēri un teksti akmeņos iegravēti Mazirbes mācītāja Petrsona laikā no 1711. līdz 1734. gadam.