| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
 |
Jõeniidu ir maza, jauka ģimenes saimniecība, kas piedāvā naktsmītni un maltītes no savā saimniecībā audzētajiem dārzeņiem un kazas piena. |
|
 |
Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss. |
|
 |
Vienīgā vieta Kurzemē, kur vēl pārstrādā vilnu un, cik zināms, tad arī vienīgā vieta Latvijā, kur veic pilnu vilnas pārstrādes procesu. Vilnas pārstrādes tradīcijas Pācē ir kopš 19.gs. beigām. Pirmās Latvijas Republikas gados te velta vadmala, bet padomju gados Pācē bija otrs lielākais sadzīves pakalpojumu sistēmas cehs Latvijā, kas pārstrādāja aitu vilnu. |
|
 |
Siguldas Jaunā pils būvēta (būvmeistars J. Meņģelis) laikā no 1878. - 1881. g. un tās īpašnieks bija kņazs Kropotkins. Pils torni paaugstināja 1937. g. (arhitekts A. Birkhāns). No 1923. - 1940. g ēkā atradās Rakstnieku pils (saimniekoja Latvijas Preses biedrība), bet Padomju laikā - kardioloģijas sanatorija. 1993. g. pilī izvietojās Siguldas pilsētas dome, bet no 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Siguldas Jaunā pils tāpat kā Siguldas un Krimuldas pilsdrupas, Krimuldas muiža un Turaidas pils ietilpst Siguldas, Turaidas un Krimuldas vēsturisko centru kompleksā . |
|
 |
Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai. |
|
 |
Vecais koka tornis tika nojaukts un tā vietā tagad ir uzcelts jauns. No 2015. gadā uzceltā skatu torņa paveras viens no skaistākajiem Latvijas dabas skatiem, kas bija attēlots uz 10 latu banknotes. Skats uz šo vienu no Daugavas lokiem ir skaistākais visā upes tecējumā! |
|
 |
Vidzemes augstienes ziemeļdaļas – Mežoles pauguraines daļa, kas ir nozīmīga boreālo (ziemeļu) un purvaino mežu, kā arī dažāda tipa purvu izplatības vieta un aizsargājamu bezmugurkaulnieku sugu dzīves vieta.
|
|
 |
Esot Nidā, noteikti ir jāuzkāpj Urbo kalnā (Urbo kalnas) – 52 m augstā un ar mežu apaugušā kāpā rietumos no Nidas centra, kur slejas 1944. g. vācu armijas uzspridzinātā un pēc gada atjaunotā (pēc tam rekonstruēta 1953. g.) 29,3 m augstā bāka – romantiskākā Lietuvas piekrastes bāka. Tās gaisma ir redzama 22 jūras jūdžu attālumā. Kad Nidā satumst, aizstaigājiet līdz Kuršu jomas promenādei, kur labi redzama teiksmainā un mirgojošā bākas uguns! |
|
 |
Saimnieki ražo žāvētu garšaugu maisījumus un vitamīnu tējas pilnā ciklā – no sēklas līdz garšvielu paciņai. Saimniecības dobēs un siltumnīcās aug plašs dārzeņu un garšaugu klāsts - dilles, sīpoli, ķiploki, maurloki, piparmētras, salvija, timiāns, koriandrs, izops, estragons, pupumētra, čili, baziliks. Izmanto arī savvaļas augus - nātres, gārsas, vībotnes, pienenes, pelašķus, raudenes. |
|
 |
Z/S "Kaņepītes" ir ģimenes uzņēmums, kas dibināts 1992. gadā. Saimniecība nosaukumu aizguvusi no mājas nosaukuma, kas tai dots 1924. gadā. Bioloģiskā saimniecība, kurā izaudzē graudus un tos pārstrādā pārtikā. Produktu ražotne ir maziņa, bet tehnika ir ar senlaicīgu noskaņu, akmens, koka dzirnavas kura piedod īpašu garšu un smaržu miltiem un auzu pārslām. Tagad sortimentā jau 30 dažādu produktu veidu. |
|
 |
Unikāls industriālā mantojuma objekts – vienīgā atvērtā munīciju ražojošā rūpnīca Baltijas valstīs, kuras teritorijā atrodas Eiropas vecākais skrošu liešanas tornis, kuru līdz pat mūsdienām izmanto minētajam mērķim. Tūristu grupas, iepriekš piesakoties, gida pavadībā var apskatīt ražotni, skrošu liešanas torni un muzeju. Šobrīd Skrošu rūpnīcā ražo 9 veida lodes gludstobra ieročiem, kā arī lodes pneimatiskajiem ieročiem. Produkciju eksportē uz kaimiņvalstīm, Vāciju u.c. |
|
 |
Viens no populārākajiem Latvijas smilšakmens atsegumiem, kas pazīstams ar savu neierasti gludo un skaņu atstarojošo klints sienu (ap 12 m augsta). Salacas labajā krastā iekārtota apmetnes vieta, kur var veikt eksperimentu - nostāties dažādās vietas iepretim atsegumam un runāt pusbalsī. Atstarojošo balsi varēs dzirdēt vai nu pats runātājs, vai citās vietās esošie. Atrodas Salacas ielejas dabas parka un Skaņākalna parka teritorijā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Skaņākalna dabas parku caurauž blīvs taku tīkls |
|
 |
Pret dienvidiem vērsta Abavas senlejas krasta nogāze, kur jau hercoga Jēkaba laikā audzēja vīnogas, no kurām darināja skābenos Kurzemes vīnus. Vīnogu audzēšanas (tālākais ziemeļu punkts Eiropā) tradīcijas šeit turpina arī mūsdienās. |
|
 |
“Saules veltes” ir mājas vīna darītava Salaspilī, kas nodarbojas ar mājas vīnu, liķieru un degvīnu gatavošanu. Alkoholiskie dzērieni tiek ražoti no dabīgiem dārza augļiem un ogām, tostarp upenēm, avenēm, cidonijām, pīlādžiem un pat mārrutkiem. Apmeklētājiem ir iespēja aplūkot saimniecību (uzņem arī 15-20 lielas tūristu grupas), kā arī degustēt konkrētos dzērienus, kurus arī turpat ir iespējams iegādāties; piedāvājumā lieli un mazi tilpumi, dāvanu un suvenīru komplekti.
|
|
 |
Atrodas Talsu centrā, tirdzniecības centra „Talsu centrs” trešajā stāvā. Moderns, mūsdienīgs interjers. |
|
 |
18. – 19. gs. izveidojies muižas ēku komplekss ar pagasta muzeju un spirta fabriku. |
|
 |
Ja Rušona ezeru iepazīstiet ar laivu, tad var apmeklēt Lielo salu (ezera rietumdaļā),kur (augstākajā vietā) ir jāuzmeklē ap 1,2 m augstais akmens. Konstatēts, ka tā apkārtnē un uz virsmas kurināta uguns. Atrastas arī senlietas. Nostāsti vēsta, ka akmens virsmā bijušas iekaltas zīmes (nav saskatāmas) un pie tā upurēti jēri. Tikai nedodieties ezerā, ja ir vai gaidāms stiprs vējš! Rušona ezera salas ir dabas liegums. |
|
 |
Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.
|
|
 |
Ciemgaļu mežābele (Malus sylvestris) ieguvusi savu nosaukumu no tuvējām mājām un aug Kuldīgas novada Turlavas pagastā. Tā atklāta 1986. gadā, bet tās mūžs mērāms vairāk nekā 300 gadu. Savulaik bijusi Latvijā dižākā mežābele, šobrīd ar savu apkārtmēru 3,67 metri ierindojas ceturtajā vietā. Ciemgaļu mežābele ir iesaukta par brīnumkoku, jo nolūzušais zars spējis iesakņoties. 2011.gadā no mežābeles izdevies dabūt potzaru, tas uzpotēts un iestādīts līdzās sirmajai ābelei. |
|
 |
Viens no izcilākajiem Baltijas ūdenskritumiem – ap 8 m augsts un līdz 70 m plats (iespaidīgāks pavasaros un pēc lietavām). Ūdenskritums un tam sekojošais ~ 300 m garais kanjons veidojies Ordovika perioda kaļķakmeņos, kuros zinātājs saskatīs galvkāju u.c. fosīlijas. Mazūdens periodā drosmīgākie mēģina šķērsot upes straumi gan virs ūdenskrituma, gan arī zem tā, kur kaļķakmens pārkares un krītošais ūdens ir izveidojuši savdabīgu „tuneli”.
|
|
