| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Bioloģiskā ģimenes saimniecība Võrumaa, Haanja dabas parkā (Haanja rahvuspark). Saimniecība nodarbojas ar kazu audzēšanu un kazas siera ražošanu. Šeit tiek organizētas degustācijas un ekskursijas, redzēsiet, kā piens no kūts pārtop siera ritulī. |
||
|
Saimnieki audzē šitaki sēnes un piedāvā ekskursiju ar stāstījumu par sēņu audzēšanu un to labajām īpašībām. Sēņu iegāde, konsultācijas. Piedāvā bioloģiskā veidā ražotu lauksaimniecības produkciju, medu. |
||
|
Ģimenes restorāns Liepājā, pašā Tirdzniecības kanāla malā. Restorāns atrodas viesnīcas "Libava" ēkā, ar bagātīgu vēsturi, kuru mēģinām integrēt mūsdienu pakalpojumos. Vēsturiski, šeit bijis zivju tirgus, kas noteikti ir ietekmējis restorāna darbības virzienu - restorānā tiek piedāvāts plašs zivju ēdienu klāsts. Arī interjerā dominē jūras un zivju motīvi. Restorānā tiek piedāvāti ēdieni no Latvijas sezonālajiem produktiem. |
||
|
Kafejnīca "Krūziņi" atrodas Dundagas centrā, viesu namā „Krūziņi”. Latviešu virtuve: Skābu kāpostu zupa, pelēkie zirņi ar rūgušpienu, cepta bute vai menca, skābzupa ar kartupeli. Īpašais ēdiens: „Biezpiena tornītis” vai krēms no Dundagas pienotavas produktiem. |
||
|
Starp steķiem un Tūjas ķieģeļu fabriku bija
izveidots sliežu ceļš, pa kuru transportēja labākās kvalitātes ķieģeļus.
Pēckara gados „Dzeņu” krastā uzcēla zivju pārstrādes rūpnīcu, bet pāri
steķiem – cauruli, pa kuru ar ventilatora palīdzību sūknēja zivis no kuģiem,
kas bija piestājuši steķu galā.
|
||
|
Ap 9,5 km garais un līdz kilometru platais ezers atrodas subglaciālā – t.i. ledāja veidotā vagā, tādēļ tas ir ne tikai Lietuvas, bet arī otrs Baltijas dziļākais ezers (pēc dažādiem avotiem 60,5 m vai 62,5 m). Tauragna dienvidu krastā paceļas Taurapils pilskalns (Taurapilio piliakalnis). Saglabājušies nostāsti gan par pagānu priesteri, kas te dzīvojis, gan nogrimušu baznīcu, gan laikiem, kad pilskalnu no visām pusēm apņēmis ūdens. No pilskalna plakuma paveras visaptverošs skats uz Tauragnu. |
||
|
Ļoļu Velna pēdas akmens atrodas Mākoņkalna pagasta teritorijā. Atrodas nelielā meža pļaviņā,
pārdesmit metru no grāvja, kas iezīmē Rēzeknes un Krāslavas novada robežu. Tas ir ap 1,9 m augsts
noapaļots konuss ar pamata perimetru 1,8 m. Kādreiz akmenī esot bijis pakava nospiedums, tagad rēgojas
nenoteiktas formas izdrupums. Bet lielisku pakava zīmi kāds „mākslinieks” tīšuprāt sabojājis. Pirmo reizi
akmens kā ģeoloģisks piemineklis reģistrēts 20. gs. trīsdesmitajos gados. Toreiz citā administratīvā teritorijā
– Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagastā.
|
||
|
Viesu nams atrodas skaistā, mierīgā vietā pie dīķa, kas ikvienu zvejnieku iepriecinās ar zivju pārpilnību. Viesi tiek izmitināti 120 gadus senā klētī, kurā ir guļamistabas, virtuve un pirts. |
||
|
Atrodas Nīcā, TIC ēkas otrajā stāvā.Šeit apskatāmas > gadsimtu vecs Nīcas tautastērps ar tā neatņemamām sastāvdaļam - brunčiem, ņieburu, vamzi un austenēm. Nīcas pūralādē noglabāti vietējo rokdarbnieču darbi, kas turpina šejienes amatu tradīcijas. Apmeklētāji var iepazīt Nīcas segas, lakatus, galdautus un citas saimniecībā noderīgas lietas, kā arī cimdu un zeķu pārus. Ja interesē etnogrāfiskas un ar novadpētniecību saistītas tematikas – šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē. |
||
|
Ļoti savdabīga vieta, ko nekādi nevar dēvēt par tūrisma objektu. Vidsmuiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kuras dominante bija 18. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā grāfu Borhu muižas kungu māja. Tagad redzamais muižas kompleksa veidols tapis 19. gs. otrajā pusē. Tajā ietilpst kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas, kas izvietotas ap parādes pagalmu. Pēdējais tagad ir stipri aizaudzis. Vecākā saimniecības ēka ir mūra klēts (iespaidīga!), ko cēla 18. gs. Regulāra plānojuma muižas parku veidoja 18. gs. franču dārzu stilā. Kungu māja ir „pamesta” un apskatāma tikai no ārpuses. |
||
|
Viesu nams atrodas Senajā Gegužinē bijušās muižas vietā Neres upes krastā. Apmeklētāji tiek aicināti apbrīnot ainavu, peldot pa Neres upi vai braucot ar velosipēdiem. Lauku mājas saimnieki-arhitekti vada nodarbības par etnoarhitektūru. Vieta kā radīta dažādu pasākumu rīkošanai nacionālās identitātes stiprināšanai un tradīciju kopšanai. Maza ģimenes viesnīciņa, piekļuve saimniecības ikdienai un tās iedzīvotājiem. Airdēļi un riteņbraukšana.
|
||
|
Atraktīvais amatnieks ir viens no "Pūdnīku skūlas" podniekiem, kas izmanto senču uzkrātās zināšanas. Darbnīcā "Malny Wylky" var redzēt tradicionālo darbu tapšanas procesu no virpošanas ar kājminamo virpu līdz to apdedzināšanas bedres tipa malkas ceplī svēpējuma tehnikā. Darbu apskate un iegāde. Vēsma Ušpele savukārt glezno eļļas tehnikā un parādīs savus darbus. |
||
|
A/s „Preiļu siers” ir lielākais siera ražotājs Latvijā, kas eksportē vairāk kā 90 % siera. Pilsētā atrodas trīs veikali „Preilis” (Daugavpils iela 66 a, Tirgus laukums 5, Rēzeknes iela 15), kuros pieejams visplašākais a/s „Preiļu siers” produkcijas klāsts. Preiļos ražotā siera “Čedars” trīs veidu degustāciju, kā arī mājas saldējumu no šī siera ar filmas noskatīšanos par ražotni piedāvā vietējie mājražotāji, kas atrodas Preiļu parka aktīvajā jeb pludmales zonā – pludmales terases kafejnīca “Pampūkas” (degustācijām iepriekšējā pieteikšanās pa tel. 25867735, darbojas no Mātes līdz Tēva dienai). Preiļos pie A/S “Preiļu siers” rūpnīcas (Daugavpils iela 75) atrodas Latvijā vienīgais piemineklis sieram. Vēl pasaulē ir tikai četri pieminekļi sieram, no tiem divi atrodas Francijā un pa vienam - Kanādā un ASV. Tādēļ Preiļus droši var dēvēt par Latvijas siera galvaspilsētu. |
||
|
Rakstnieka Marģera Zariņa stāstā un lugā
aprakstītā vecā Taizeļa prototipa – zvejnieka Nika Freimaņa (1845. – 1908.) kaps.
|
||
|
No Ludzas pilskalna paveras viens no interesantākajiem Latgales skatiem uz vecāko Latvijas pilsētu un tās vēsturisko centru, Lielo un Mazo Ludzas ezeru, Livonijas ordeņa pilsdrupām, Baznīckalnu, dievnamiem. Novadpētniecības muzeju, Amatnieku centru u.c. objektiem.
|
||
|
Apskatāma līdz 17 m augstās Ragakāpas apkārtne, 100-gadīgas priedes. Garums 2 km (vienā virzienā!) Ietilpst Ragakāpas dabas parka teritorijā. |
||
|
Pēc Livonijas valsts izveides, pāvests veltīja šo zemi Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tā radās Terra Mariana jeb Māras zeme. Ceļš Ludza – Rēzekne – Daugavpils ir sena tirdzniecības ceļa posms, kurš agrāk savienoja šodienas Viļņu un Kauņu ar Pleskavu, bet vēlākos laikos Sankt – Pēterburgu ar Varšavu. |
||
|
No Vecās pasta ēkas ir redzama Sv. Jāņa kolonna. Domājams, ka tā celta 17. gs. un sākotnēji kalpoja kā blakus esošā tirgus laukuma „ziņojumu vieta”. Vēlāk kolonnu pārdēvēja Sv. Jāņa - zvejnieku aizbildņa vārdā, jo daudziem Traķu apkārtnes iedzīvotājiem zveja bija ikdienas dzīves sastāvdaļa. |
||
|
Papes ezera palieņu pļavu apsaimniekošanas un bioloģiskās daudzveidības vairošanas nolūkā te dzīvo Konik šķirnes savvaļas zirgi. Tos var iepazīt vietējā gida pavadībā. |
||
|
Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies. Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības. 19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno. Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto. Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni. |
||