| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Plieņciema taka atrodas dabas liegumā "Plieņciema kāpa" starp Plieņciemu un Ķesterciemu. Pāri kāpai ir izveidota laipu taka un atpūtas vieta. Taka ir izveidota, lai mazinātu negatīvo ietekme uz Plieņciema kāpas dabas vērtībām – zemsedzes nomīdīšanu, piegružošanu ar atkritumiem, braukšanu ar autotransportu.
|
||
|
Bērzciema Lagūna ir atpūtas vieta zvejnieku ciematā Bērzciemā. Tiek piedāvātas divas teltis, katra ir 28 kvadrātmetrus liela, ar visām nepieciešamajām ērtībām, tostarp divguļamo gultu un atpūtas zonu. Viesu rīcībā ir arī pašapkalpošanās virtuve, āra duša un piknika vietas. Pēc iepriekšējas vienošanās vienā teltī maksimāli var izmitināt 4 personas. Piedāvājumā ir arī velosipēdu un SUP noma, telšu vietas un peldvieta jūrā. Glempings atrodas Enguras ezera Dabas parkā, kurā ir vairākas dabas takas, kā arī Engures ezera dabas taka ar savvaļas dzīvniekiem un putnu novērošanas torni un orhideju taka.
|
||
|
Kandavas keramikas ceplī keramiķe Linda Priedniece interesentiem piedāvā iespēju pašiem iemēģināt roku podnieka darbā un piedalīties cepļa atvēršanās pasākumā. Keramikas darbu pasūtīšana un iegāde. |
||
|
Atpūtas vieta "Buki" atrodas Ventspils novadā, Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā. "Buki" ir klusa vieta atpūtai, kur iespējams baudīt Latvijas lauku mieru. Piedāvā atpūtu ģimenēm ar bērniem, draugu kompānijām vai vienkārši dabu mīlošiem cilvēkiem. Atpūtas vietas teritorija ir labiekārtota un tajā ir iespējama makšķerēšana piemājas dīķī, sporta aktivitāte kā volejbols, kā arī teritorijā ir atrakcijas bērniem - batuts un šūpoles. Nakšņošanas iespējas 6 veidu kotedžās, 3 veidu numuros viesu namā un 2 brīvdienu dzīvokļos, kā arī teltīs un treilerī. "Buki" piedāvā vietas svinībām gan lapenēs, gan svinību teltī (līdz 100 personām), arī divas pirtiņas. Atpūtas vietas teritorijā ir mini ZOO, kurā iespējams ne tikai dzīvē ieraudzīt dažādu sugu un dzimtu pārstāvjus, bet arī tos apčubināt un pabarot. Mini ZOO var sadzirdēt pērļu vistas, dziedošu ēzeli Janci, redzēt krāšņo pāva asti, izbaudīt alpakas un lamas vilnas mīkstumu, satikt aci pret aci dažādus kamieļus un daudz ko citu. Tāpat saimnieki piedāvā dažādu mājražojumu (kūpināta gaļa un zivis, kazas siers, olas, desas, sezonas augļus un dārzeņus u.c. produkti) degustācijas. |
||
|
Kandavu ieteicams izstaigāt kājām un pabaudīt ne tikai mazpilsētas šarmu, bet arī fantastiskas skatu vietas ar ainavām uz pašu pilsētu un Abavas senlejas krastiem no Kuršu (Senču) pilskalna, Lielās ielas, Bruņinieku pilskalna un Zīļu ielas (Skolas kalns), kā arī Ozolāju estrādes apkārtnes.
|
||
|
Var nomazgāties dūmu pirtī, redzēt govju slaukšanas procesu un pat pašam pamācīties, iegādāties svaigi ceptu maizi, smalkmaizītes un unikālo ābolu tēju, iznomāt ģimenes telti, piedalīties dažādos saimniecības darbos un tos apgūt, zvejot un peldēties dīķī, šaut gan ar seniem, gan ar moderniem lokiem. |
||
|
Atrodas Limbažu Lielezera ziemeļrietumu krastā, vietā, kur sākas Lielezera dabas taka. No torņa pārredzams Lielezers un tā tuvāko krastu ainava. Vērts iziet arī vairākus kilometrus garo un interesanto taku. Atrodas Ziemeļvalstu biosfēras rezervātā. |
||
|
Viesu nams "Kalnarušķi" atrodas Vidzemes šosejas (A2) malā starp Api un Jaunlaiceni. Ļoti ainaviska vieta, kuras baudīšanai saimnieki uzbūvējuši skatu torni. Latviešu virtuve: Buljons ar profitroļiem, skābu kāpostu sautējums ar grūbām un šķiņķi, pildītas šniceles ar meža sēnēm, marinētas putnu aknas tomātu mērcē, kakla karbonādes tīteņi, rabarberu krēms ar ogu mērci. |
||
|
Pašlaik muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 120 000 priekšmetu, bet muzeja zālēs priekšmetu valodā izstādīta Liepājas un Dienvidkurzemes vēsture – sākot ar akmens laikmetu līdz pat 19. gadsimtam. Apmeklētājiem pieejama arī koktēlnieka Miķeļa Pankoka (1894-1983) dzīvei un daiļradei veltīta ekspozīcija. Muzejā atrodas vairākas izstāžu zāles, kurās periodiski apskatāmas jaunas mākslas izstādes. |
||
|
Viens no izcilākajiem Baltijas ūdenskritumiem – ap 8 m augsts un līdz 70 m plats (iespaidīgāks pavasaros un pēc lietavām). Ūdenskritums un tam sekojošais ~ 300 m garais kanjons veidojies Ordovika perioda kaļķakmeņos, kuros zinātājs saskatīs galvkāju u.c. fosīlijas. Mazūdens periodā drosmīgākie mēģina šķērsot upes straumi gan virs ūdenskrituma, gan arī zem tā, kur kaļķakmens pārkares un krītošais ūdens ir izveidojuši savdabīgu „tuneli”.
|
||
|
Kempings, pirts jūras krastā, piknika vietas, atpūta romantiskā namiņā kokā un nakšņošana teltīs, nojumes īre, vietas īre pasākumiem brīvā dabā. |
||
|
Baltijā un Eiropā lielākā padomju aviācijas tehnikas (t.sk. militārās) kolekcija, kas tapusi vairāk kā 40 gadu ilgā periodā. Tā atrodas Rīgas lidostas teritorijā un ir publiski pieejama.
|
||
|
Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta. |
||
|
Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC) |
||
|
Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos. |
||
|
Labiekārtota dabas taka iepazīstina ar vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem - Ēvažu stāvkrastu (līdz 15 m augsts, no skatu platformas paveras viens no skaistākajiem līča skatiem) un piekrastes mežiem. Pa kāpnēm, kas atjaunotas pēc 2005. g. postošā orkāna, var nokāpt līdz neparastajai pludmalei ar šauru smilšu liedagu, kas vētru laikā pazūd jūras viļņos. Takas garums ir 0,3 km (turp un atpakaļ – 0,6 km), iziešanai nepieciešamais laiks - 0,3 h. Kolkas – Jūrmalas ceļa malā iekārtots autostāvlaukums (atrodas pie Slīteres nacionālā parka robežas). |
||
|
Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, jeb Molotova—Ribentropa paktu, Latviju iekļauj PSRS interešu sfērā un jau 1939.gada oktobrī tiek parakstīts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“, t.s. Bāzu līgums. Bāzu līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā. Krasta aizsardzības baterijas gar Kurzemes piekrasti, tai skaitā Ventspilī, arī ir viena no minētajām militārajām bāzēm, kas tika izveidota savstarpējās draudzības rezultātā. 1939. gada novembrī Ventspilī ieradās Padomju armijas 35. inženieru un celtnieku bataljons. Cilvēki izvietojās teltīs pilsētas Dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības celtniecībai, kurā ietilpst četras B-13 tipa lielgabalu pozīcijas. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. 1941. gada 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas pretuguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā arī bija pirmā šīs baterijas kauja. 28. jūnija rītā, pēc saņemtās pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un kareivji pameta pilsētu. Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā esošais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atjaunots 2020.gadā "Militārais mantojums" (Interreg Est-Lat156) projekta ietvaros.
|
||
|
Jau minētā izziņas taka (no ziemeļu puses) savieno Ginuču pilskalnu ar Ladakalni. Tas ir pieejams arī no rietumu puses, kur izveidots autostāvlaukums un kāpnes (ir padomāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām). No Ladakalna plakuma paveras (īpaši, pēc pēdējās attīrīšanas) viena no skaistākajām nacionālā parka ainavām uz vairākiem ezeriem un Augštaitijas augstienes pauguraini. Stāsta, ka no Ladakalna var redzēt sešus ezerus? Redzamo ezeru skaits var atšķirties bezlapu un veģetācijas periodā. Paņemiet karti un pārskaitiet! Pastāv uzskats, ka šis ir sens pagānu kulta kalns, kur upurēja dievietei - pasaules radītājai Ladai. |
||
|
Neparastas formas priede, kuru pēc nostāstiem stādījis zviedru karalis Ziemeļu kara laikā.
|
||
|
Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums. |
||