Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Sapņotava ir tējas namiņš Alsungā. Tā ir vieta, kur satikties nesteidzīgām sarunām, baudīt dzīves un kultūras garšu. Namiņā iespējams nogaršot gardas zāļu tējas un pašceptas kūkas, ka arī izbaudīt kultūras pasākumus un unikālu latvju tējiņu ceremoniju. Tāpat tiek piedāvāta pop-up tējnīca izbraukumiem, pasākumu producēšana, maltīte nelielām kompānijām un viesmīlības apmācības mazajiem uzņēmumiem.

Saimniece novadīs ekskursiju ar Āfrikas strausu, dambriežu, Soay šķirnes aitu un eksotisko putnu un mājputnu apskati. Apmeklētājiem piedāvā saskarsmi ar dzīvniekiem un suvenīru iegādi.

Šajā vietā var izjust dabas skaistumu, tās spēku, enerģiju, būt harmonijā ar dabu, kā arī izjust ne tikai akmeņu, augu, latvju zīmju un āderu enerģiju, bet akmeņi te ir kā rota dārzam. Daiļdārzs ir ar skatu uz jūru un ūdenskritumu kaskādi, kura priecē pavasarī un rudenī, bet vasarā tā ir akmens upe. Tas atrodas 1 km uz ziemeļiem no Tūjas autobusa pieturas. Dārzā apskatāmas 28 skujeņu, 14 dekoratīvo krūmu, kā arī 13 rododendru šķirnes, alpenārijs un ziemcietes. Ir interesanta akmeņu kolekcija, iespējama to enerģētiskā lauka noteikšana, dārzs ar ezotēriku. Apskatāma Vidzemes akmeņainā jūrmala. Daiļdārzs daudzkārt godalgots Salacgrīvas novada un Latvijas valsts mērogā.

200 m attālumā no Gulbenes – Madonas ceļa mežainā nogāzē iegūlis 2,4 m augstais akmens. Tā lēzenajā virsmā iekalta ap metru gara, 0,3 m plata un ap 4 cm dziļa iedobe, bet akmens šķautnē - pakāpieni. Uzskata, ka šis ir sens kultakmens, pie kura ziedots. Lai nokļūtu līdz akmenim, vasaras otrajā pusē var nākties brist pa garu zāli.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Atrodas A9 autoceļa malā, 0,5 km no Lestenes pagrieziena Rīgas virzienā. Akmens (autors O. Feldbergs) uzstādīts 1991. gadā (bijušo „Rumbu” māju vietā), pieminot Kurzemes cietokšņa aizstāvjus, kas, izturot desmitkārtīgu padomju armijas pārspēku, ļāva ~ 300 000 latviešu kara bēgļiem emigrēt no sekojošā padomju terora.
 

Bērzes upes labajā krastā, vietā, kur tagad paceļas Dobeles pilsdrupas, jau 1. gadu tūkstotī p. m. ē. atradās zemgaļu apmetne un vēlāk – koka pils. Gandrīz simts gadus pils izturēja vairākus krustnešu uzbrukumus un aplenkumus, un tikai 1289. g., kad vācieši bija pilnībā izpostījuši apvidu un tālāka pretošanās kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja savu koka pili un neuzvarēti aizgāja uz Lietuvu. 700 gadus vēlāk, 1989. gadā, godinot zemgaļu cilšu piemiņu, bijušās senpilsētas vietā tika atklāta piemiņas zīme, ko veidojis mākslinieks Mārtiņš Zaurs. Akmenī iecirsts teksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi”, kā arī dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi : “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te”.