Nr | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca. |
||
Maza apdzīvota vieta ar dažām viensētām uz pussalas (salos tulkojumā no lietuviešu valodas nozīmē „sala") starp vairākiem ezeriem. Salos II ir viens no sešiem Augštaitijas nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Ciems patiks tiem, kas meklē ļoti nomaļas vietas ar vecām guļbaļķu dzīvojamām un saimniecības ēkām. No Salos II pa sauszemes maršrutu var doties pārgājienā līdz Ladakalnim un Ginuču pilskalnam (sk. iepriekš). |
||
1891. gadā dibinātais Kuremē klosteris ir mūsdienās vienīgais atvērtais pareizticīgo sieviešu klosteris Igaunijā. Aizvēsturiskos laikos Kuremē teritorijā atradās igauņu svētbirze un kalna pakājē – upuravots, kas tagad savu dziedniecisko īpašību dēļ ir pazīstams kā “svētavots”. Klostera vārti ir atvērti apmeklētājiem, lai varētu apstaigāt teritoriju un iepazīties ar klostera iemītnieču ikdienas dzīvi. Lai pamatīgāk apskatītu visu kompleksu, ieteicams pasūtīt vietējā gida pakalpojumus. |
||
Pamatekspozīcija „Bārtas tautas tērpa darināšanas un valkāšanas tradīcijas 19. – 21. gadsimtā” rāda meitu, sievu un vīru tērpus un to elementu daudzveidību. Apmeklētāji var iesaistīties Bārtas kreklu rakstu izšūšanas un aušanas procesā. Kopā ar Bārtas etnogrāfisko ansambli piedāvā izglītojošas programmas „Bārtas tautas tērps” un „Dzied Bārtas sievas”. |
||
Dabas lieguma teritorija veidota Raķupes upes vidustecē, kuras krastos sastopami daudzveidīgi pļavu un mežu biotopi, kā arī lielu dimensiju ozoli un dižozoli, kas aug senajās viensētu vietās, kas, diemžēl, mūsdienās vairs nav apdzīvotas. Nozīmīga retu augu un dzīvnieku sugu dzīves vieta. Šobrīd teritorija nav labiekārtota tūristu apmeklējumiem, tādēļ piemērotākais veids to apmeklēt ir zinoša vietējā gida pavadībā, cilvēkiem, kuru interese ir saistīta ar vides izziņu. Raķupe nav piemērota arī ūdenstūrismam, jo ir ļoti daudz koku sagāzumu un bebru dambju.
|
||
Tiltu uzcēla 1906. gadā. 1. pasaules kara laikā tā ziemeļu laidums tika saspridzināts un atjaunots pēc kara. Laikā, kad Karostā atradās Padomju armija, to šķērsot drīkstēja tikai ar speciālām atļaujām. Pa kanālu kursēja karakuģi u.c. peldlīdzekļi, jo te bija izvietota viena no lielākajām PSRS militārajām bāzēm. 2006. g. vasarā (mēnesi pirms tā simtgades!) tilta ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris „Anna”, kas izgriežamo daļu sadragāja līdz nepazīšanai. Tiltu atjaunoja un atklāja 2009. g. Tilts brīvi apskatāms un šķērsojams jebkurā laikā. Unikāls inženiertehnisks piemineklis, - Baltijā vienīgais šāda veida izgriežamais (katras no divām daļām izgriešana līdztekus krastam notiek ~ 5 min laikā) tilts.
|
||
Eiropas centra muzejs. 1991. g. dibinājis Lietuvas tēlnieks Gintaras Karosas. Brīvdabā izstādītas > simts 33 pasaules valstu mākslinieku radītās instalācijas. |
||
Kaļķupes ieleja veidojusies, Pilsupei (veidojas satekot Kaļķupei un Mazupei) šķērsojot Šlīteres Zilo kalnu turpinājumu dienvidos no Vīdales un Kaļķiem. Tā rezultātā izveidojusies izteikta upes ieleja ar ļoti sazarotu gravu un sānu gravu tīklu, kur vietām redzami Devona perioda smilšakmens atsegumi. Viena no teritorijas izteiksmīgākajām reljefa formām ir Puiškalns (Kaļķupes un Mazupes satekas vietā) – pilskalns un sena svētvieta, kas pazīstams kā iecienīts Talsu rajona tūrisma objekts. Nogāžu meži, dažādi pļavu tipi un bagātīgais augu sugu klāsts ir vēl viena šejienes dabas vērtība. Dabas lieguma teritorija ietver arī no Pilsupes ziemeļos esošo Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, Lorumupes gravu sistēmu u.c. gravas.
|
||
3,5 kilometrus gara taka, kas Viru purvu šķērso dienvidu – ziemeļu virzienā. Takas sākums ir jāmeklē pie Vahastu – Loksas (Loksa) ceļa. Viru purvā ir uzcelts koka skatu tornis, no kura atklājas tipiska sūnu (augstā) purva ainava ar nelielu ezeriņu, lāmu un akaču kopu. Taka nav lokveida, tādēļ ir jāpadomā par šī maršruta veikšanas loģistiku! Tās apskatei būs nepieciešama ~ 1h. Jāpiebilst, ka šī ir viena no interesantākajām nacionālā parka takām! |
||
Rekovas dzirnavas ir unikāla vieta pašā austrumu pierobežā. “Pirmajā stāvā bija miltu malšana un otrajā stāvā apstrādāja vilnu. Dzirnavas pastāvēja līdz 1980.gadam. Vēlāk ēka nevienam nepiederēja, lietus ietekmē iebruka jumts un faktiski viss bija sadrupis. 2016.gadā zemnieku saimniecības “Kotiņi” saimniekam Aldim Ločmelim radās iespēja iegādāt ēku un saliekot galvas kopā, radās ideja, ka ēkā varētu būt vietējās produkcijas veikaliņš.” Majestātiskā trīsstāvu pamatīgu laukakmeņu mūra ēka, kas atrodas pašā Balvi-Viļaka ceļa malā, ir sākusi dzīvot jaunu dzīvi, kur ikvienam ir iespēja nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā. Dzirnavu saimniece - viena no īstajām latvju saimniecēm Vija Kuļša uzņem tūristu grupas, kurām piedāvā nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā. Ēdienkarte sastāv no piedāvājuma vegāniem, veģetāriešiem un klasiskās ēdienkartes. Viena no galvenajām ēdienu sastāvdaļām ir zs “Kotiņi’’ ražotā produkcija. Ir iespēja pieteikt un darboties arī Meistarklasēs. Tiek piedāvāvāts ēdiens no linsēklām, linu eļļa, dažādi salāti, ko var gatavot ar linu eļļu. Linsēklas izmanto pašu ceptā maizītē, sāļajā baltmaizē ar linsēklām. Linsēklas Rekovas dzirnavu ēdienkartē ir tikai viena no izejvielām, bet tieši tās ir centrālais varonis jaunajā Ziemeļlatgales kultūrvēsturiskā tūrisma piedāvājumā “Linu ceļš Ziemeļlatgalē”. |
||
Altjas vēsture iestiepjas 15. gs. vidū. Altja ir sens zvejniekciems, kur jūras krastā ir apskatāmi pirms gandrīz četrdesmit gadiem atjaunotie šķūņi, kur zvejnieki glabāja tīklus un citu inventāru. Mūsdienās šķūņiem ir vairāk ainaviska vērtība, jo tie netiek izmantoti. Turpat meklējama akmeņu kaudze, kur ikviens var atstāt savu akmeni ar iedomātu vēlēšanos. Noteikti ir apmeklējams Altjas krogs (Altja kõrts) – no guļbaļķiem celta ēka ar niedru jumtu, kur var nobaudīt Igaunijas nacionālos ēdienus. Ja iepazīta Altja, var doties pārgājienā pa Oandu taku. Tai ir dažāda garuma posmi – sākot ar dažus kilometrus garo Altjas apkārtnes izziņas taku (3 km) un 0,7 km garo Bebru taku (Koprarada), līdz pat 79 km garajam vairākdienu Kirves (Kõrve) pārgājienu maršrutam. |
||
Brāļu kapi Rīgas – Ventspils autoceļa (A 10)
malā. Koka laipa aizved līdz piemiņas akmenim,
kas veltīts 1. Pasaules kara laikā kritušajiem
|
||
Vecajā ķieģeļu ceplī sagatavo mālu, kuru izmanto daudzi Latvijas keramiķi. Turpat ražotnē taisa (roku darbs) saimniecībā noderīgas lietas un dizaina priekšmetus. Vada ekskursijas, atraktīvi stāsta, organizē radošās darbnīcas un pieņem individuālos pasūtījumus. |
||
Rietumu mols (pabeigts 1885. g.) iestiepjas jūrā 860 m garumā un kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci jūrā, mazinot tās aizsērēšanu. Mola hidrotehniskās būves pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem. Tas vairākkārt rekonstruēts un nostiprināts. 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums. Apmēram ½ no mola ir atjaunota, to nobetonējot. Pārējā daļa šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī! Jau 1528. g. Poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli par bākas būvniecību Daugavas grīvā. Pirmā karte, kurā attēlota bāka, datēta ar 1536. gadu. 1721. g. Krievijas bāku uzskaitē minēts, ka šeit atrodas akmeņu krāvums, uz kura dedzināta uguns. Vēlāk celti koka un akmens torņi, kas karu laikā iznīcināti. Pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. g. un ir 35 m augsta. Tās uguns redzama 18 jūras jūdžu tālumā. |
||
Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni. |
||
Maršruts iepazīstina ar Latgales mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, SIA u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Preiļi, ko dēvē par Latvijas sieru galvaspilsētu. Maršruts aizlokas gar Teiču rezervātu (ceļa malā – skatu tornis) un šķērso tādu Eiropas mērogā nozīmīgu teritoriju kā Lubāna mitrājs. Tālāk tas virzās uz Rēzekni (apskatāmi dievnami, Latgales Mārai veltītais piemineklis, „Gors”, „Zeimuļš” u.c.). Dabas draugi var izmest loku cauri Rāznas nacionālajam parkam, apmeklējot Rāznas ezeru, Mākoņkalnu un svēpētās keramikas meistaru – E. Vasilevski. No Dagdas tālākais virziens ir svētceļnieku centrs – Aglona un Rušona ezers. Starta punkts ir arī finiša punkts. |
||
Skalu pinumu darbnīca atrodas Jelgavas novada, Sesavas pagastā. Amatniece izgatavo dažāda veida skalu grozus un pinumus no priedes, liepas, apses un melnalkšņa, kā arī dažāda veida un izmēra piknika grozus, grozus sēņošanai vai ogošanai, paliktņus un paplātes, malkas un veļas grozus, sīpolu, ķiploku grozus, bērnu groziņus un dažāda veida groziņus sadzīves lietošanai. Uz pinumiem tiek veidoti arī dažādi uzraksti un zīmējumi. Pieņem pasūtījumus un izgatavo pinumus pēc individuāliem pasūtījumiem. Darbnīcā var redzēt sena aroda - skalu grozu pīšanas procesu. Ir iespēja katram iemācīties uzpīt savu groziņu. |
||
17. - 19. gs. valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Jelgavas un Rātūža ielu apkaimē saglabājies kādreizējais ielu plānojums, kas veido noslēgtus apbūves kvartālus. Jaunjelgavā ir luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu baznīcas. Viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem ir 1912. g. jūgendstila formās būvētais pilsētas rātsnams. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena no piecām sinagogām. Gar Jaunjelgavas vēsturisko centru Daugavas krastā izbūvēta krasta promenāde – iecienīta vietējo iedzīvotāju pastaigu, atpūtas un peldvieta. |
||
"Rokdarbu lādes" veikaliņā ir apskatāmi un iegādājami Sabiles sievu darinājumi – adījumi un tamborējumi – cimdi, zeķes, cepures, šalles un citas noderīgas lietas, kas kalpos kā lieliskas dāvanas un suvenīri. |
||
Viena no iecienītākajām Igaunijas putnu vērošanas vietām, kur pavasara un rudens migrāciju laikā ir novērojama liela sugu daudzveidība un zosveidīgo putnu bari, kas atpūšas un barojas Matsalu līča un Kazari (Kasari) upes palieņu pļavās un seklajos piekrastes ūdeņos.
|