1804. gadā Käsmu nodibināja pirmo Igaunijas jūrskolu un laikā no 1798. – 1920. g. uzbūvēja vairāk kā 40 kuģus. Bijušā jūrskolas ēkā izveidots Jūrniecības muzejs. Kapela.

Salīdzinoši liels (3 km garš, 1,3 km plats) un sekls (līdz 1,1 m) piejūras ezers, caur kuru tek Vecslocene. Ezera dienviddaļā šaura caurteka to savieno ar Aklo ezeru – seklu un nelielu ezeriņu ar dolomīta gultni dažās vietās. Labākais skats uz Slokas ezeru paveras no putnu vērošanas torņa tā ziemeļrietumu krastā, kas ir vienīgais uz peldošiem pontoniem celtais Latvijā putnu tornis. Pie tā sākas 3 km garā Slokas ezera pastaigu taka, kuras izcilākā vērtība ir aplūstošie Vēršupītes lejteces dumbrāji. Slokas ezera krastā pie auto stāvlaukuma uzstādīts informatīvs stends, bet aiz tā – apskatāms sēravots.

Kadiķis, kas ir Sāremā salas simbols, ir arī vērtīga sīrupu izejviela. Viesi uzzinās daudz ko par kadiķiem. No pavasara līdz rudenim var baudīt dārza krāšņumu, kā arī ielūkoties senās zemnieku ēkas iekšienē.

Atrodas Lielvārdes parkā pie Rumbiņas ietekas Daugavā. Līdzīgi kā citur, arī šeit 13. gs. pirmajā pusē bīskapa pili cēla nodedzinātās lībiešu koka pils vietā. Mūra pili nopostīja Livonijas kara laikā - 1577. g. Tikai 1987. g. notika drupu konservācija. Lielvārdes parka veidošanu uzsāka 19. gs. beigās Lielvārdes muižas barona Artura fon Vulfa vadībā. Sagaidot eposa „Lāčplēsis” simtgadi tajā izvietoja sešpadsmit no ozolkoka veidotas skulptūras (t.s. Skulptūru dārzs) (autori V. Ansavs, P. Mellis, Ē. Delpers, A. Dauvarte). Aiz pilsdrupām Daugavas krastā ir stāva krauja ar dolomīta iežuatsegumu. Līdz HES ūdenskrātuvei var nokļūt pa kāpnēm. Lielvārdes muižas pils līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Z/S „Mežacīruļi” izveidota 1992. gadā. Saimniecība atrodas Jelgavas novada Zaļenieku pagastā, Lielupes sateces baseinā. Uzsākot darbību, saimniecības lielums bija 7.2 ha; saimniecībā bija 3 govis, 20 aitas un 6 sivēnmātes. Šobrīd saimniecību raksturo 700 ha zemes, 300 slaucamās govis, siltumnīcu komplekss, kurā tiek audzēti salāti un garšaugi. 

Padures muižas klētī (vienīgā ampīra stilā celta trīs stāvu klēts Latvijā) tūristu grupām piedāvā koču (sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu), dažādas zupas (zivju, skābeņu), ķiļķenus, sieru un dažādus saldos ēdienus, kā arī līdzdarbošanos ēdienu tapšanas procesā. Mājas vīna degustācija. Saimniece interesentiem izstāstīs par gadskārtu tradīcijām, klēts vēsturi.

Latviešu virtuve: Zivju un skābeņu zupa, ķiļķēni (saldie, sāļie), cūkgaļas ribiņas, sieri, saldie ēdieni, mājas vīns.

Īpašais ēdiens: Koča - sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu.

Unikāla zemnieku sēta, kurā ietilpst šim novadam raksturīgu celtņu pilns komplekss. Lauku sētas ēkas atspoguļo vismaz 300-400 gadu ilgu latviešu tautas celtniecības attīstības periodu.

Teritorijā iespējams nakšņot dzīvojamā ēkā (2 istabas, katrā pa diviem cilvēkiem), kā arī teltīs. Pieejamas piknika vietas. Tāpat iespējams organizēt gan svinīgus pasākumus, gan sportiskas aktivitātes. Dzīvojamā ēkā var organizēt pasākumus līdz ~20 dalībniekiem.

Sena sēta pie upes, kur jau kopš 1851. gada darbojas ūdens dzirnavas. Skaista ainava - blīvs mežs, milzīgs dīķis un upe. Viensētā ir tradicionālš lietuviešu pirts, kur izbaudāmi autentiski pirts rituāli profesionāla pirtnieka pavadībā. Vieta, kur sarīkot ģimenes svinības vai korporatīvo pasākumu - semināru vai banketu.  Zālē var tikt uzņemti līdz 40 cilvēki. Piedāvā nakšņošanu 10 istabās. Aktīvās atpūtas piekritēji var doties pārgājienos ar kanoe, zvejot līdakas, izbraukt ar velosipēdu pa Varniu reģionālo parku, apmeklējot senās baznīcas, pilskalnus un muzejus. Ir iespēja palikt arī teltī. Ekskursija pa 19. gs. dzirnavām ar stāstījumu par tā laika graudu malšanas procesu.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.