Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.

Meklējama Krustpilī, Mazās Daugavas labajā krastā - Rīgas ielā 211 a. Tagadējā mūra baznīca (iepriekš šeit bijušas divas citas) celta laikā no 1818. - 1820. g., bet iesvētīta 1824. g. Dievnams ievērojami cieta 1. pasaules kara laikā. To atjaunoja 1924. g. Baznīcā atrodas vairāki ievērības cienīgi kultūras pieminekļi - altārglezna “Kristus Ģetzemanes dārzā lūdz Dievu”, ērģeles (stabules izgatavotas Vācijā) u.c. 1999. g. dievnamam, ko uzskata par vienu no Latvijas spilgtākajiem ampīra stila arhitektūras paraugiem, piešķirts Eiropas kultūras mantojuma zilais karogs. Saglabājušies nostāsti par slepenām pazemes ejām uz rietumos esošo Daugavsalu. Ikdienā baznīca apskatāma g.k. no ārpuses. Netālu no baznīcas apskatāmi divi pieminekļi – politiski represēto un nacionālo partizānu piemiņai.

Atrodas pilsētas centrā - Tirgus laukuma malā. Dievnams tapis 1495. g., pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga (~ 1450. – 1535.) pavēles. Gadsimtiem ritot, ēka pārbūvēta un tagad redzamais tornis celts 1907. g. Baznīcā apskatāmi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi: altārglezna “Golgāta” - H. Kīperta darināta kopija (pēc K. Arnoldi Kandavas luterāņu baznīcas oriģināla (1864. g.)), muižniekam Fīlipam Drahenfelsam veltīta epitāfija (B. Bodekers, 16. un 17. gs. mija), A. D. Tīzenhauzenas kapu plāksne (1648. g.), kristāmtrauka pamatne (18. gs.) un piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem (1925. g.). Ap Tirgus laukumu (atjaunots, jauka strūklaka) izvietojies Dobeles vēsturiskais centrs.

 Atrodas Neretas centrā, Rīgas ielā 2. Baznīcu (baroka stils ar vēlīnās gotikas iezīmēm) uzskata par vienu no vecākajiem Zemgales dievnamiem. To cēla laikā no 1584. - 1593. g. pēc grāfa Vilhelma fon Eferna iniciatīvas (pārbūvēts 1679. g.). Baznīcā atrodas Vilhelmam fon Efernam un Georgam fon Efernam veltīti no akmens kalti kapakmeņu ciļņi, kas darināti 16. gs. beigās (G. Eferna kapakmens – izcilākais agrīnā ziemeļu manierisma mākslas darbs Latvijā), P. Handlera darināta altārglezna (1863. g.), R. Knaufa būvētas ērģeles (1893. g.), E. Baijermana veidotas logu vitrāžas (1900. g.), 17. un 19. gs. griestu lukturi. Baznīcas apmeklētāji var apskatīt Neretas un tās apkārtnes ainavu no 38,6 m augstā savdabīgā baznīcas astoņstūru torņa.

Atrodas Lielajā ielā 34 a. Vēlīnā klasicisma stilā celtā baznīca pēc muižnieka Nikolausa fon Korfa ierosmes būvēta laikā no 1828. - 1830. gadam. Dievnams ir interesants ar to, ka tajā apskatāms Vidzemes sakrālmākslā rets altāra tips – kancelaltāris (kancele un altāris ir apvienoti arhitektoniski vienotā mākslinieciskā kompozīcijā).

Atrodas starp Kr. Valdemāra un Kuršu ielām. Viena no iespaidīgākajām un greznākajām pilsētas celtnēm, kas būvēta neoromantikas formās. 19. gs. beigās katoļu draudze nevarēja saņemt atļauju jauna dievnama celtniecībai, tādēļ uz vecās ēkas uzbūvēja jaunu, kur vecā baznīca tapa par lielākās ēkas sānu kapelu. Baznīcas sienas un koka griestus rotā attēli ar Bībeles sižetiem. Dievmātes kapelā saglabājies mazās baznīcas (no 18. gs.) centrālais altāris. Baznīcas griestos ir iekārts burinieka modelis, ko dāvinājuši vētras laikā izglābušies jūrnieki.

Meklējama Nīcgalē, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavas krastu. Baznīcu cēla (neogotikas stils) pēc muižnieka Henriha Plātera - Zīberga iniciatīvas 1862. - 1863. g., veltot to Jaunavas Marijas dzimšanai. Kā jau daudzas citas baznīcas, arī šī ēka un tās interjera priekšmeti cieta 1. pasaules kara laika notikumos. To atjaunoja 1922. gadā. Baznīcas iekārta ir saglabājusies no 19. gs. 60. gadiem, bet, centrālā altāra augšdaļu pārbūvēja 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk - 1961. g. uzstādīja ērģeles.

Šo sakrālo celtni uzskata par vecāko Zemgales baznīcu, kas joprojām pilda savu pamatfunkciju. Tās celtniecību uzsāka 1567. g. un pēc nopostīšanas atjaunoja 1614. g. Pēc poļu - zviedru un Ziemeļu kara to atkārtoti atjaunoja 1815. g. Dievnamu var apskatīt arī no iekšpuses.

Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un Sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem).18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943. gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012. - 2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netālu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921. g. šajās mājas Kaltenē viesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. (Avots: Rojas TIC)