Atrodas Vecpiebalgas dienviddaļā. Tās telpu interjeru veido ozolkoks un no koka veidotas latvju rakstu zīmes un vitrāžas.
Latviešu virtuve: Kartupeļu pankūkas, siļķe kažokā, pelēkie zirņi, pupiņu zupa, aukstā zupa, mednieku desiņas ar skābētiem kāpostiem, plānās pankūkas ar ievārījumu, Piebalgas kvass.
Īpašais ēdiens: Pildīta karbonāde.

Renavas parks (izveidots 19.gs.) ir viens no reprezentatīvā tipa Lietuvas parkiem, saglabājis pirmatnējās dabas skaistumu. Nelielā muižas parka parterī līdz mūsdienām saglabājušies ne mazums eksotisku koku. Parka ziemeļu daļā un meža parkā dominē kļavas, liepas, oši, egles, ozoli u.c. Parka lepnums – resnākā Lietuvas egle, kuras diametrs ir 1,2 metri; tāpat arī liepa, uz kuras nolīkušā stumbra izaugušie seši zari izveidojušies par pastāvīgiem vertikāliem stumbriem. Parkā ieved vīteņaugiem apstādītā lapene.

Atraktīvās un miniatūrās būvēs un voljēros izvietoti ap 65 dažādu šķirņu truši. Bērni var apskatīt trušus un rast saskarsmi ar citiem mājdzīvniekiem – kazām un aitām.

Sākumā, lai iepazītos ar Latvijas amatniecību, apmeklējiet Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā, kur prasmīgi meistari parādīs jums latviešu tradicionālās prasmes. Izbraucot no Rīgas, apmeklējiet bērzu sulu un vīna darītavu. Izbaudiet Vikinga laivas braucienu pa Daugavu. Pēc tam dodieties uz saimniecību, kurā audzē kaņepes un izgatavo tradicionālo kaņepju sviestu. Tālāk - kazu saimniecība un mājas alus. Apciemojiet Latgales melnās keramikas darbnīcas, kā arī Ludzas amatnieku centru, kurā ir iespēja gūt ieskatu par vietējām tradīcijām. Tipiskā latgaļu saimniecībā ir iespēja izbaudīt tradicionālu pirts rituālu. Dodoties tālāk, apmeklējiet Aglonas baziliku, Aglonas maizes muzeju un saimniecību, kurā ražo garšīgu sieru un citus piena produktus. Pēc tam - Daugavpils vēsturiskais centrs, iespaidīgais 19. gadsimta cietoksnis un Skrošu fabrika. Atpakaļceļā uz Rīgu apskatiet iespaidīgo Rundāles pili.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Nosaukumu ieguvusi no zivju tirgus, kas agrāk atradies ielas galā pie Kuršu laukuma. Zivju ielas 4/6 pagalmā un blakus esošās Peldu ielas 2 pagalmā joprojām ir saglabājušās vecās no guļbaļķiem celtās noliktavu ēkas. Zivju ielā atrodas viens no populārākajiem pilsētas apskates objektiem - Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 Latvijas mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Udmurdu un citu somugru nacionālo ēdienu meistarklašu rīkošana, citu tautu kultūras apgūšana caur ēdienu.

Priekules luterāņu baznīca celta baronu laikos ap 1680. gadu. 1792. gadā tā piedzīvojusi jaunu pārbūvi un ieguvusi tagadējo izskatu. No 2005. gada 6. augusta visiem interesentiem ir pieejams baznīcas skatu tornis, no kura savulaik savu vēsturisko lidojumu ir sācis leģendārais Priekules Ikars. Baznīcas tornī Sakrālā tūrisma projekta ietvaros ir ierīkotas savdabīgas kāpnes, par kurām uzkāpjot torņa smailē kaut nedaudz iejutīsieties Ikara lomā un aplūkosiet pilsētu no augšas. 

Līvānu kā lielākas apdzīvotas vietas pirmsākumi ir saistāmi ar 1533. g., kad toreizējais zemes īpašnieks Līvens izveidoja muižu un nosauca to savā vārdā par Līvenhofu. 1678. g. šeit tapa pirmā katoļu baznīca. Pilsēta būtiski cieta abu pasaules karu laikā. Līvānu vārds saistās ar stikla izstrādājumiem. 1887. g. šeit dibināja stikla fabriku, kas mūsdienās ir pārtraukusi savu darbību.