The smoke sauna is an important part of everyday life in the Võru community in Estonia. It is the centre of a rich set of traditions including the actual bathing customs, the skills of making bathing whisks, building and repairing saunas, and smoking meat in the sauna. The sauna is a building or room heated by a stove covered with stones and with an elevated platform for sitting or lying. It has no chimney, and the smoke from the burning wood circulates in the room. People usually go into the sauna together and remain until they are sweating. Water is thrown on the heated stones to produce hot steam-laden air and bathers beat their bodies with whisks to remove dead skin and stimulate blood circulation. After sweating, whisking, relaxing and possible healing procedures, people cool themselves outside and rinse their bodies with water. The procedure is then repeated. The smoke sauna tradition is primarily a family custom, usually practised on Saturdays, but also before major festivals or family events. Its main function is to relax the body and mind. Families take turns hosting each other. Usually an older family member is responsible for preparing the sauna, accompanied by the children who gradually acquire the necessary skills. The smoke sauna tradition is part of the UNESCO Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity.
Mooska Farm is a typical smallholding in Southern Estonia. The Veeroja family are proud to share their life with guests and introduce them to the smoke sauna.

Rīgas HES komplekss ir savienots ar Doles salas austrumdaļu. Rīgas HES ir pēdējā no elektrostacijām Daugavas HES kaskādē. Tās celtniecību uzsāka 1966. g., bet pirmo hidroagregātu iedarbināja 1974. gadā, tā projektēto jaudu sasniedzot divus gadus vēlāk. Rīgas HES uzstādīti seši hidroagregāti, kuru kopējā jauda ir 402 000 kW. No Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) labi redzamas Rīgas HES dambis. Rīgas HES dzelmē palika daudzi kultūras un vēstures pieminekļi, t.sk. Laukskolas apmetne, kas ir vecākā zināmā cilvēku apmešanās vieta tagadējā Latvijas teritorijā.

Muiža vēsturiskajos avotos ir minēta jau 1560. gadā. Tagad redzamā kungu māja ir celta no akmens 1805. g. Padomju laikos tajā atradās Matsalu rezervāta administrācija, bet mūsdienās ēkā ir izveidota viesnīca. Līdz muižai nokļūstam pa skaistu aleju, kuras apkaimē ir redzamas citas muižas kompleksa ēkas.

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Vēl viena vieta Kuldīgā, kas pēdējo gadu laikā piedzīvojusi lielas pārvērtības, jo īstenots bijušās pils parka rekonstrukcijas un labiekārtošanas projekts: izveidotas koka laipas, tiltiņi, informācijas stendi, uzcelta lapene un strūklaka. Parkā izvietotas skulptūras un to grupas (22 skulptūras, autore Līvija Razevska), kā arī redzams izteikts uzkalniņš – pils pagraba velve, kurā pēc iepriekšējas pieteikšanās var degustēt vietējā ražojuma vīnus. Šajā vietā 1242. g. vācu ordenis uzbūvēja mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai atsevišķi mūra fragmenti un minētā velve. Vēlākos laikos šeit atradusies Kurzemes hercoga pils, ko sagrāva Ziemeļu kara laikā (1701. g.). Vasarās pilsētas dārzā demonstrē brīvdabas kino.

Laugas purvā pirmoreiz Latvijā (1992.g.) sāka audzēt lielogu dzērvenes. Šobrīd te zeļ 6 Latvijā izveidotas dzērveņu šķirnes, t.sk. dižbrūklene - Amerikas lielogu dzērvenes un Latvijas brūklenes krustojums. Piedāvā lekcijas, konsultācijas, ekskursiju pa Laugas purvu, dzērveņu un to pārstrādes produktu un ražojošu dzērveņu velēnu iegādi.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Saimniecībā nodarbojas ar lielo dzērveņu un melleņu audzēšanu un pārstrādi. Piedāvā produktu degustāciju un iegādi vietējā veikaliņā, kā arī 2 stundu garu ekskursiju pa saimniecību.