Masīvā baznīca celta 1780. - 1781. g. barona H. F. Bēra laikā, bet pārbūvēta 1876. un 1888. g. Dievnams ir pazīstams ar savu izsmalcināto rokoko stila altāri un kanceli un 18. gs. 1. pusē darinātajām ērģelēm. Tajā atrodas arī citi nozīmīgi mākslas pieminekļi. Baznīcas kapenēs bija novietotas Aizputes muižas dzimtkundzes J. E. fon Bilovas un viņas meitas J. E. fon Bēras sarkofāgi, kas pārvietoti uz Rundāles pils muzeju. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Ēku, kas uzbūvēta (1808. – 1810. g.) Doma kalna DA daļā, dēvē par Igaunijas zinātnes pērli. Observatorijā iekārtots atraktīvs muzejs.

Kafejnīca "Turība" atrodas Aglonas centrā pie Dagdas autoceļa (P 60).

Latviešu virtuve: cūkgaļas kotletes, kartupeļi ar siļķi un krējumu, biezpiena krēms ar zemenēm.

Īpašais ēdiens: tīteņi.

Uzņēmums nodarbojas ar dabas tūrisma pasākumu organizēšanu: agrā pavasarī – izbraucieni ar plostiem, vasarā – laivošana ar smailēm (kopā ar bebru dzīves vērošanu), visu gadu – pārgājieni ar sniega kurpēm pa Igaunijas augstajiem un zemajiem purviem, ziemā – izbraucieni ar stumjamām ragaviņām. Pieredzējuši pārgājienu vadītāji pastāstīs interesantus notikumus un faktus par Igaunijas dabu un kultūru.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Latvijas plostnieku galvaspilsēta ar ikgadējiem plostnieku svētkiem maijā.

Vienīgajā Cieceres ezera salā izveidojies cilvēka mazietekmēts mežs, kurā dominējošās koku sugas ir ozols, liepa un oši. Daži no ozoliem ir sasnieguši dižkoku izmērus. Nozīmīga dzeņveidīgo sugu dzīves vieta. Nelabiekārtota, tādēļ vislabāk to apskatīt, neizkāpjot no laivas.

After passing through Sigulda, the Forest Trail follows the River Vējupīte to Paradīzes Hill, where a steep staircase leads down into the ancient valley of the River Gauja and the ravine of the River Vējupīte. It continues to wind down smaller paths through meadows, crossing small rivers whose banks reveal sandstone outcrops. The last six kilometres of this section follow a smaller path down the Līgatne Nature Trails. You can see local wildlife animals and birds on this 5.5 km long trail. Further on the Forest Trail moves up the hills of the ancient valley of the River Gauja, before descending back down into the deep ravine of the River Līgatne, where the village of the former Līgatne paper mill is located. You can explore this attractive small village, visit the Līgatne spoon factory, winery and Līgatne caves. There is also the Līgatne Net Park with 4-7 m high net labyrinths among the treetops.

This part of the Forest Trail and Gauja National Park is characterised by a gradual transition from diverse, deciduous forests (ash, grey alder, oak, birch, linden) to coniferous stands.

Viena no nedaudzajām Latvijas ozolu tīraudzēm (platība 19,6 ha), kurai dabas aizsardzības statuss bija piešķirts jau 1928. gadā. Lielāko ozolu vecums tiek vērtēts ap 300 – 400 gadiem. Piļoru ozolu audze meklējama Ezernieku – Andzeļu ceļa malā, kur izveidots neliels auto stāvlaukums, taka, uzstādīts informatīvais stends un izveidota atpūtas vieta ar laipu, no kurienes paveras skats uz Ežezera ziemeļdaļas līci un salām. Šeit ir sastopamas ozolu audzēm raksturīgās augu, sēņu un kukaiņu sugas, taču tās atpazīs zinātājs.